Pirms dažiem gadiem kādā vasaras vakarā Balvos trīs jaunieši sadūra trīsdesmit uz ielas stāvošu automašīnu riepas. Notikušo nebūtu vērts no jauna celt gaismā, ja vien ne kāds interesants apstāklis. Proti, policija atrada vainīgos, bet kriminālprocess tika izbeigts. Lieta nonāca nevis tiesā, bet probācijas dienestā. Jaunieši atzinās, ka tovakar viņiem bija uznākusi stulba skaudība («citi brauc, bet mums nav ar ko), nožēloja izdarīto un lūdza piedošanu cietušajiem. Pakāpeniski, taču krietni ātrāk nekā tad, ja lieta ietu caur tiesu, cietušajiem tika atlīdzināta skāde, kas kopsummā bijusi ap trim tūkstošiem latu. Līdzīgi gadījumi Balvu pusē nav atkārtojušies.Lielāka pilsēta – grūtāk saprastiesPēc Valsts probācijas dienesta statistikas, pērn Latvijā noslēgti vairāk nekā sešsimt izlīgumu starp vainīgajiem un cietušajiem, no tiem Balvos – viena sestā daļa jeb vairāk nekā simts. Balvu probācijas dienesta vadītājs Juris Ragovskis teic, ka šo sekmju pamatā ir laba sadarbība ar policiju, prokuratūru un laikrakstu «Vaduguns». Droši vien jāņem vērā arī cits faktors – mazā pilsētiņā attiecības starp cilvēkiem ir ciešākas un labvēlīgākas. Salīdzinoši lielajā Jelgavā, kur noziegumu tiek izdarīts vairāk, pērn noslēgts desmit izlīgumu. Probācijas dienesta vietējās struktūrvienības vadītājs Juris Sokolovs stāsta, ka aktīvāka sadarbība izlīguma lietās bijusi ar prokuratūru, ar policiju – nē. Visbiežāk izlīgumu rosinot vainīgie, kas agrāk bijuši probācijas dienesta klienti. Atrodoties pirmstiesas ieslodzījumā, viņi paši rakstot lūgumu veikt izlīgumu. «Ir gadījumi, kad cietušais ar savu pāridarītāju negrib kontaktēties un uzskata, ka viņam jāsaņem sods. Taču sastopama arī pozitīva attieksme. Katrā ziņā vainīgais, kurš izteicis vēlēšanos izlīgt mieru, iegūst arī tad, ja lieta tomēr iet tālāk uz tiesu. Tur mēģinājums izlīgt ar cietušo jau tīri formāli tiek uzskatīts par vainu mīkstinošu apstākli,» stāsta J.Sokolovs. Jelgavā vadīt izlīguma procesu brīvprātīgi uzņēmusies Karīna Veisa. Viņa ir uzņēmēja ap gadiem trīsdesmit, kas pelna, sniedzot pakalpojumus grāmatvedības jomā. Kā uzsver J.Sokolovs, K.Veisa ir neatkarīga persona, kas nav ieinteresēta ne izbeigt kriminālprocesu, ne arī to virzīt uz tiesu. Ne vienmēr vainīgais ir vainīgs«Gadījumi ir ļoti dažādi. Pirmkārt es cenšos noskaidrot, vai vainīgais ir patiesi vainīgs,» stāsta Karīna. Viņas pieredzē bija gadījums, kad veikala skatloga izsišanā vainoja jaunekli, kurš to bija izdarījis, glābjot savu dzīvību. Proti, naktī ejot pa pilsētu, viņš bija piekauts, guvis smagus miesas bojājumus, arī mobilais telefons atņemts. Izsitot logu, viņš pievērsa sev uzmanību. Atbrauca veikala apsardze un jaunieti laikus nogādāja slimnīcā. Vēlāk tika aizturēti un tiesāti viņa pāridarītāji. Taču par skatloga sasišanu ierosinātais process dzelžaini bija gājis savu gaitu tālāk.Karīna min gadījumu, kad divi vīrieši, jau gadiem ilgi atrodoties «mīlas trijstūrī», nav varējuši sadalīt vienas sievietes simpātijas. Kārtējā konfliktsituācijā it kā cietušais vīrietis bija līdis «meklēt kašķi» otra automašīnā. Tas sācis braukt, un automašīnas ritenis uzbrauca pirmajam uz kājas. «Pareizi mašīnas īpašnieks būtu rīkojies, ja «konkurentu» dabūtu ārā no automašīnas, izsaucot pašvaldības policiju. Taču nu viņš bija kļuvis par miesas bojājumu nodarītāju,» secina K.Veisa. Izlīgšanas process bijis neveiksmīgs, jo cietušais pieprasījis vairāku tūkstošu latu kompensāciju, ko viņš, protams, nedabūja arī tiesā. «Tikai izdevumi bija lielāki gan pašam, gan arī valstij,» piebilst Karīna. Ģimene pašam liekas normālaReiz kādā savrupmāju rajonā pensionāram iekodis kaimiņa suns. «Miesas bojājumi bija viegli, un cilvēkam no malas varētu likties, kas tas nav nekas sevišķs. Sīka neuzmanība, nepieskatot suni. Taču var tikt piemērots attiecīgs Krimināllikuma pants, kas šajā konkrētajā gadījumā suņa saimniekam draudēja ar piespiedu darbu, turklāt sodāmība būtu ļoti traucējusi viņa karjerai,» stāsta Karīna. Šoreiz izlīgšana izdevusies. Viņas praksē ir vairāki gadījumi, kad līdz policijai nonāk gadiem ilgi brieduši ģimenes strīdi. «Dažkārt cilvēkiem pašiem maldīgi licies, ka viss ir kārtībā. Izlīgums ļauj ģimenei saprast, kur un kas ir aizgājis par tālu,» teic Karīna. Viņas pieredzē dažkārt izlīgšanas process izdevies vienā sēdē (tā sauc tikšanos starp cietušo un vainīgo izlīguma procesa vadītāja klātbūtnē), dažkārt ir vajadzīgas vairākas sēdes. Parasti vīriešiem esot grūtāk otram lūgt piedošanu. Atbrīvot vietu mīlestībai«Ja savu apkārtējo dzīves telpu neiztīrām no dusmām, naida, kauna, tad mums tajā grūti atrast vietu cieņai, atbalstam, atsaucībai, mīlestībai,» teic psiholoģe Inese Kapustjanska. Viņa uzskata, ka piedošana ir vairāk process, nevis vienreizējs akts. «Šodien es piedošu līdz šai vietai, rīt – līdz tai un tā tālāk,» pakāpenību skaidro psiholoģe. Savukārt neizlīgšana, pēc viņas pārliecības, vispirms jau nav vēlama cilvēka veselībai. Inese jūtas gandarīta, ka ir piedevusi pati savam tēvam to, ka tas meitai mīlestību izrādījis citādi, nekā viņa bija vēlējusies. Piedošanu viņa iztulkojusi no kāda sava sapņa, kad tēvs jau bijis aizsaulē. Psiholoģe atzīst, ka dzīvajiem ir svarīgi izlīgt arī ar mirušajiem. Spītē kā Markus PadambieneiGuntis Zemītis, vēsturnieks Man laikam nav bijis dzīvē daudz ļoti dziļu pārinodarījuma brīžu, kad pieņem lēmumu – nekad un nekur! Nāk prātā viena situācija, kad vīlos pāris cilvēkos, kurus uzskatīju par saviem draugiem. Es daudz domāju, kā rīkoties tālāk. Atriebties, censties pierādīt, ka vari iztikt bez viņiem? Pēc ilgām pārdomām nolēmu, ka man neko viņiem nevajag pierādīt. Tā ir mana dzīve, to es dzīvoju sev un cilvēkiem, kurus patiesi mīlu. Ja sākšu vilkt iekšā kaut kādas lietas, kuras daru kādam par spīti (pat ja tās būs labas – jauna karjera, panākumi, kaut vai stilīgākas drēbes mugurā), tas tomēr būs viņu dēļ. Tu savu dzīvi būsi pakļāvis cilvēkiem, kurus gribēji izsvītrot no tās! Kādu laiku domāju, ka ignorēšu pāridarītājus, nebūšu pret viņiem ļauns, bet kontaktēšos tikai galējas nepieciešamības gadījumā. To var ievērot, bet arī nosacīti. Atceros, ka savulaik aktieris Eduards Pāvuls aizgāja no Dailes teātra pēc konflikta ar Viju Artmani. Un arī apņēmās, ka nekad nepiedos. Beigās piedeva. Jo ļaunas domas nomāc. Dzīve ir viena. Mūsu dzīve. Nav jēgas, ka dažu ļaunu cilvēku vai darbu dēļ to deformējam. Atceros kādu ļoti vecu manas dzimtās Salgales sakāmvārdu: «Spītē kā Markus Padambienei.» Tā teica, ja kāds mēģināja kādam spītēt, rādot, kā viņam jācieš citu pāridarījuma dēļ. «Padambes» ir mājas pie Emburgas, Padambiene manai ģimenei bijusi tāda kā drusku rada. Kaut kad Rūdolfa Blaumaņa laikos 19. un 20. gadsimta mijā tur iegājis tirgotājs jeb, kā tolaik teica, «paunu žīds» Markus un lūdzis naktsmājas. Padambiene kaut kāda iemesla dēļ nav devusi. Markus nebija gājis uz citām mājām, bet visu nakti klimtis pa Rūnu purvu, kur vislielākie ciņi un dziļākie dubļi, lai parādītu Padambienei, cik šausmīgi viņam jācieš viņas dēļ. Skaidrs, ka Padambiene tobrīd gulēja saldā miegā…
