Mani saistīja 20. janvāra Ziņu atvērums par Sidrabenes pagastu – tas ir arī mans pagasts. Te nu gan vietā būtu piebilde – ne tāds kā kādreiz, kad tur dzīvoju.
Mani saistīja 20. janvāra Ziņu atvērums par Sidrabenes pagastu – tas ir arī mans pagasts. Te nu gan vietā būtu piebilde – ne tāds kā kādreiz, kad tur dzīvoju. Toreiz tagadējā Sidrabenes pagasta teritorija sastāvēja no diviem – Garozes un Salgales – pagastiem. Garozes pagasts Emburgas virzienā izbeidzās drīz aiz «Plāņiem», pagasta respektablākās saimniecības, ko apsaimniekoja vietējās piensaimnieku sabiedrības priekšsēdētājs Jūlijs Pelše, padomju Latvijas komunistu dižvīra Arvīda Pelšes brālis, ar kundzi, Garozes aizsardžu priekšnieci.
Lasot atvēruma apakšvirsrakstu «Kultūras dzīve pagastā panīkusi», kļūst skumji. «..pagastā nav savas sporta zāles un kultūras nama. Pasākumi pārsvarā notiek skolās.» Šis fakts minēts kā aizbildinājums sabiedriskās aktivitātes apsīkumam.
Pirmskara gados, vācu laikā un arī vēl ilgu laiku pēc Otrā pasaules kara Garozes pagastā kultūras centrs bija skola. Kaut arī Garozes pamatskola atradās divus kilometrus no «īstā» centra – Jelgavas-Iecavas un Pēternieku-Emburgas ceļu krustojuma ar Garožkroga veikalu, apkārtējām mājām un vēlāk uzbūvēto pienotavas ēku –, pagasta sabiedrība savos sarīkojumos pulcējās skolā un ap skolu. Toreiz to, ka pagasta kultūras centram jābūt skolā, uzskatīja par pašsaprotamu. Un skolai tad vēl nebija tagad piebūvētās lielās zāles. Toreiz zāle atradās otrajā stāvā. Nelielo, gareno telpu lielākoties pārdalīja ieliekamā koka siena, tādējādi varēja iegūt papildu vietas klasēm. Tikai sarīkojumos sienu izņēma un zāles galā samontēja saliekamu skatuvīti.
Tādos apstākļos darbojās spēcīga teātra entuziastu trupa. Režijas vadīja vietējais režisors Alksnis, no Jelgavas teātra brauca režisors Feldmanis, režijā pamēģināja strādāt arī talantīgais aktieris Arvīds Plauža, pēckara gados lugas iestudēja patērētāju biedrības darbinieks Grava, pirmos soļus režijā spēra jaunais skolotājs – šo rindu autors. Repertuārā bija Ādolfa Alunāna, Rūdolfa Blaumaņa, Elīnas Zālītes, Mārtiņa Zīverta, Viļa Lāča un citu latviešu autoru lugas. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» 1939. gadā tika uzvestas brīvā dabā skolas apkārtnē. Melodijas spēlēja no Rīgas ataicināts pūtēju orķestris.
Garo gadu laikā izrādēs piedalījās skolotāji Grīnšteine, Pavlovska, Krūmiņa, Martinsone, Kalniņa, Bambale, Stabiņš, Frišmanis, Liepa, Krūmiņš, Šķilts. Protams, ka pagasta kori vadīja dziedāšanas skolotāji. Rosīgākie gadi korim bija tad, kad to vadīja skolas pārzinis Kārlis Melnbārzdis un skolotāja Jirgensone.
Tautisko deju kolektīvi tā īsti uzplaukt sāka pēckara periodā. Garozē tautas deju mākslu stiprināt sāka skolotājs Liepa. Protams, prasības tolaik bija citas, taču jāņem vērā, ka par pagasta pašdarbības kolektīva vadīšanu vietējiem darbiniekiem nekāds atalgojums netika maksāts. Tīra patikšanas un entuziasma lieta!
Tagad Emburgā skolēniem un pieaugušajiem tiek piedāvāti trenažieri sporta zālē. Pirms un pēc kara tādas iespējas pat sapņos nerādījās. Bet rosīga sportošana notika. Garozes skolas sporta laukumu izmantoja daudzi, regulāri tur rīkoja sporta svētkus. Sabrauca sportotāji no Ozolniekiem, Pēterniekiem, Salgales un citām vietām. Garožniekiem bija ko likt pretī: šķēpmetējs Jānis Liepa, lodes grūdējs Arnolds Gross, Zemgales meistars soļošanā Jānis Pučinskis un citi. Sevišķi populārs bija volejbols. Atceros, vācu laikā izpalīgu praksē bija atbraukuši Latvijas Universitātes studenti. Viņpus Iecavas upītei pie Namiķu mājām viņi ierīkoja laukumu un noorganizēja volejbola svētkus Garozē. Tad nu gan bija ko redzēt! Mūsējo komanda arī nebija zemē metama: Arvīds Putenis, jaunais Daumants Gross un vēl citi. Mūsējiem turklāt iznāca spēlēt kopā ar vēlāko Latvijas volejbola leģendu Gunāru Blūmu. Piecdesmito gadu vidū mūsu komanda tika pat līdz Rīgai…
Otrpus Garozes skolai joprojām aug gadsimtus pieredzējušais ozols. Trīsdesmito gadu vidū tā zaros saudzīgi tika iebūvēta platforma muzikantiem, bet Iecavas vecupītes ielokā bija deju placis. Zaļumballes tur bija ļoti populāras.
Garozes pagastā nekad nav bijis tautas nama. Vienīgi kolhoza «Druva» laikā tika uzbūvēts neliels klubiņš. Lielais centrs arvien bijis Emburgā. Tur arī veikali, dzirnavas, ambulance, aptieka, mācītājmāja, pasts un pašā Lielupes krastā – lielais Biedrības nams.
Tagad vēsturiskais nams kā biedēklis stāv šosejas malā. Bet tas nams, kas «Ziņās» nofotografēts un par tautas namu nosaukts, ir Sidrabenes pagasta Padomes un bijušās kopsaimniecības valdes nams.
