“Esmu priecīgs par Jāni un visiem vīriem,” pēc ceturtdienas grūtā posma Atara – Tidjikja savu gandarījumu par mūsu Jāņa Vintera izturību vakar pauda viņa menedžeris Armands Avots.
“Esmu priecīgs par Jāni un visiem vīriem,” pēc ceturtdienas grūtā posma Atara – Tidjikja, kur nomaldījās, tehniskas kļūmes un traumas piedzīvoja pat pieredzes bagāti braucēji, savu gandarījumu par mūsu Jāņa Vintera izturību vakar pauda viņa menedžeris Armands Avots.
Kopš rallija Parīze – Dakara sākuma Armands ik rītu pēc pulksten deviņiem īsā intervijā informē radio “Skonto” klausītājus par iepriekšējās dienas notikumiem. Turpinot par ceturtdienu, kad braucējiem bija jāveic 393 kilometru garš rallijā līdz šim neizmantots ceļa posms, no tiem 355 kilometri ar laika kontroli: “No vadošās grupas vairāki braucēji navigācijas iekārtu bojājuma dēļ nomaldījās, un tas radīja diezgan lielu paniku. Prieks, ka Jānis tika ar to galā un virzījās uz priekšu. Viņa 67. vieta posmā un 32. pašlaik kopvērtējumā ir kaujas rezultāts,” menedžeris uzsver, ka žurnālistu dažbrīd vienkāršotais Jāņa pozīcijas novērtējums rezultātu tabulā ar “noslīdēja” vai “nokrita” nu nemaz nav vietā.
Pašlaik gan Armands, atrazdamies ap 10 000 kilometru attālumā no sava rūpju objekta, var sniegt ziņas tikai tādā apjomā, kādu iespējams gūt no dažādiem avotiem internetā un TV Eirosporta kanālā. Latvijai nav sakaru pakalpojumu līguma ar Mauritāniju, pa kuras teritoriju vairākas dienas virzās rallija maršruts, tāpēc menedžeris ir noraizējies, ka šāds saziņas iespēju trūkums var ietekmēt gan sportista psiholoģiju viņa tuksneša pārbaudījumos, gan tuvinieku noskaņojumu mājās.
“Aicinu ģimenes locekļus būt stipriem. Jūsu dēli, vīri ir tur, bet viņi cīnās godam. Labi turas arī tehnika,” saka Armands radio ēterā. Protams, īpaši viņa rūpju lokā ir Jāņa Vintera ģimenes locekļi šeit mājās, Elejā.
Armands ir savā vietā
“Vārds ir skanīgs, bet darbs – nepateicīgs,” par menedžera amatu saka Jāņa Vintera tētis Ēriks Vinters. Taču tūlīt arī vērtē, ka Armands šajā amatā ir īsti savā vietā.
“Viņam ir tāda kolosāla rakstura īpašība – zibensnovadītāja spēja,” Ērika kungs atzīst, ka Jānis un faktiski visi Vinteri esot strauja rakstura, bet Armands vienmēr prot attiecības nogludināt.
“Savukārt sponsoru meklējumos jābūt tādam, kas, pa vienām durvīm izdzīts, pa otrām atkal ir iekšā,” tētis šajā sakarā atceras arī kuriozu gadījumu, kad firmas vadītājs ar neviltotu atsaucību piedāvājis sportistam atbalstu alkoholisko dzērienu kastes veidā.
Armands pats gan laikam nemēdz pie neveiksmēm piedomāt, jo tikai ar ciešu domu par veiksmi darbi var virzīties uz priekšu. “Ja kaut ko ļoti, ļoti gribēsi, tad tas piepildīsies,” esot sacījusi Armanda mamma. “Ja kas nepiepildās, acīmredzot par maz esmu gribējis,” tagad saka viņš pats, acīmredzot ne bez personīgās pieredzes pamata.
“Man patīk motokross”
Armands Avots neielaižas dziļākos skaidrojumos par to, kā sporta skolotājs un bijušais Vilces skolas direktors kļuvis par motosporta menedžeri. Ar lepnumu viņš atceras kopā ar skolas komandām gūtos sasniegumus volejbolā vai tūrismā, ar sirsnību runā par bijušajiem audzēkņiem, kas nu jau izauguši lieli. Tomēr tā ir noticis, ka pēc septiņiem gadiem skolas vadībā un skolas direktoru atestācijā iegūtās augstākās kategorijas viņa dzīvē sācies jauns posms. “Motokross man vienmēr ir paticis,” viņš saka par šo sākumu.
“Sporta pedagoģijas akadēmijā sākumā specializējos volejbolā, pēc tam pārgāju uz rokasbumbu. Bet vienmēr mani interesējusi psiholoģija – cilvēku izjūtas, viņu atbildes reakcija uz vienu vai otru situāciju. Esmu centies šajā jomā arī pats skoloties un vairāk uzzināt,” Armands nenoliedz gan pedagoga prakses, gan vadības psiholoģijas kursu nozīmi viņa pašreizējā darbā.
Sportists uztic dzīvību
“Viena lieta – kas notiek ar sportistu trasē, otra – kas ap to,” Armands, kas bijis par menedžeri arī citās komandās un citiem motosportistiem, atzīst, ka līdztekus saviem tiešajiem labu apstākļu un līdzekļu gādātāja pienākumiem bijis arī šoferis ceļā, mehāniķis sacensībās. Arī draugs, kuram gan paši sportisti, gan viņu ģimenes locekļi uzticējuši savas problēmas.
“Ja zini visus apstākļus un apzinies, ka viss ir izdarīts pēc labākās sirdsapziņas, tad nav pārmetumu arī sacensībās neuzvarētā situācijā,” spriež Armands, atceroties darbu kopā ar augstas klases braucējiem komandās “E
