Ir kāda vieta pašā Eiropas viducī, kur savienojas vairāku valstu robežas. Tās ir it kā ar vienu saktu, nē, drīzāk ar lielu briljantu saspraustas. Runa ir par Bodenezeru, kurā spoguļojas Alpi un kura ūdeņus tālāk uz ziemeļiem nes Reina.
Ir kāda vieta pašā Eiropas viducī, kur savienojas vairāku valstu robežas. Tās ir it kā ar vienu saktu, nē, drīzāk ar lielu briljantu saspraustas. Runa ir par Bodenezeru, kurā spoguļojas Alpi un kura ūdeņus tālāk uz ziemeļiem nes Reina. Kalnu virsotņu sniegotās cepures pat tveicīgās vasaras dienās labi noder slēpotājiem, kamēr tikai pāris stundu brauciena attālumā iespējams peldēties vai no subtropiskās saules patverties platānu un palmu paēnā.
Kā radusies Šveice
Pēc tam, kad Dievs bija radījis cilvēkus un tautas, viņš tās visas apveltījis ar dažādām dāvanām. Tad attapies, ka kāda maza tautiņa pašā Eiropas viducī palikusi bešā. Tam Kungam vairs nebijis ko dot. Tomēr Viņš pa malu malām sakasījis to pašu neko un dāvājis šveiciešiem kalnus, lejas un straujas upes – lai nu neņemot ļaunā. Šveicieši izrādījušies gana attapīgi un strādīgi, lai arī kalnainajā apvidū iemanītos sēt un pļaut, audzēt lopus un ko nu vēl.
Pēc kāda laika Dievs nolaidies apraudzīt, kā ļaudis viņa dāvanas likuši lietā. Nonācis Šveicē. Tur viņš sastapis kādu zemnieku, kurš bija uzbūvējis skaistu mājiņu un kuram bijušas dažas govis, taču Dievam zemnieks nešķitis priecīgs un apmierināts.
«Kā tev klājas? Vai esi pārticis un laimīgs?» jautājis Dievs.
«Jā,» atteicis zemnieks, «man klājas labi.»
Tad Dievs lūdzis, lai viņam iedodot padzerties pienu. Zemnieks pasniedzis krūzi. Dievs izdzēris, jo piens tiešām bijis ļoti labs. Iztukšojis krūzi un noslaucījis muti, Dievs pateicies un, pamanījis, ka zemnieks ir tāds kā sapīcis, atkal tincinājis: «Redzu, ka ar kaut ko tomēr neesi apmierināts, tev tāds norūpējies vaigs. Vai tiešām tev klājas labi?»
«Jā, man viss ir labi, man ir govju ganāmpulks, kas ganās leknās Alpu pļavās, dzeru pienu un tīro kalnu strautu ūdeni,» izvairījies zemnieks. Kad nu Dievs nelicies mierā un uzstājis, lai šveicietis tomēr droši klājot vaļā, kas viņu kavējot būt pavisam laimīgam un mierā ar dzīvi, zemnieks beidzot arī atzinies: «Lai notiek. Redzi, ja tu par izdzerto pienu kaut vienu franku man būtu arī samaksājis, tad patiešām es būtu laimīgs!»
Neesmu Tas Kungs, tomēr šo attieksmi Šveicē jutu kopš pirmajiem mirkļiem. Zemē, kur netrūkst ne nieka un kur tevi gatavi sagaidīt vai nu pavisam vienkārši, vai arī karaliski laipni, ikvienam tomēr jāapzinās, ka par to tiek gaidīta samaksa.
Valsts iekārta
Šveice ir gluži neliela valstiņa, pat mazāka par Latviju. Reiz tā bijusi ļoti nabadzīga, jo tajā nav daudz derīgo izrakteņu kā, piemēram, Austrijas vai Bavārijas Alpos. Līdz pat 19. gadsimta sākumam Šveice bija agrāra valsts, kuras svarīgākais ienākuma avots bija ārzemju leģionos pārdotie rekrūši: kopš Vilhelma Tella laikiem šveicieši tiek uzskatīti par izciliem, brīvdomīgiem un nepakļāvīgiem karotājiem. Pārējiem valsts iedzīvotājiem iztiku deva govs. Arī mūsdienās tā ir nozīmīgākais Šveices simbols. Dabīga lieluma koka vai keramikas govs var jūs sagaidīt restorānos vai skumji noraudzīties no Cīrihes māju balkoniem. Galu galā, kurš gan nebūtu kaut vai tikai dzirdējis par slavenajiem Šveices sieriem?! Starp citu, tie ir viens no nozīmīgākajiem valsts eksporta produkcijas veidiem.
Tagad Šveice ir viena no pašām attīstītākajām pasaules valstīm, kuru pieminot, līdzās sieram prātā vispirms nāk šokolāde, precīzākie un arī dārgākie pulksteņi, taču lielāko pienesumu valsts kasei dod rūpniecība. Piemēram, Šveicē ražo kuģu dzinējus. Lai gan tai pašai nav pieejas pie jūras, toties citu pasaules valstu ostās ir reģistrēti 100 kuģi ar Šveices karogu. Cits svarīgs ienākumu avots ir bankas. Kopš to rašanās brīža tās tieši Šveicē tiek uzskatītas par stabilākajām un uzticamākajām. Mūsdienās ļoti nozīmīgs ieņēmumu avots ir tūrisms.
Šveice ir neatkarīgu republiku jeb kantonu savienība. Pavisam ir 26 kantoni un puskantoni. Kantons ir apmēram tas pats, kas Amerikā štats. Katram kantonam ir savs parlaments, konstitūcija, ministrijas jeb direkcijas. Šveicē ir trīs administratīvie līmeņi: konfederācija, kantoni un pašvaldības. Katram kantonam, kā jau mazai valstij, ir savs valsts radio un sava televīzija. Šajā zemē ir aizliegta privātā televīzija un aizliegtas arī filmas ar vardarbības skatiem.
Visai Šveicei kopēja ir finanšu sistēma, ārpolitika un, protams, armija.
Šveice ir daudznacionāla, tajā ir četras oficiālas valsts valodas: apmēram 73 procenti iedzīvotāju runā vāciski, franciski sazinās ap 20 procentu šveiciešu, itāliski – tikai kādi četri procenti, un ceturtā ir retoromāņu valoda, kurā runā nepilns viens procents iedzīvotāju. Visas šīs valodas ir līdzvērtīgas, parlamentā ikvienam ir tiesības runāt vienā no tām, tādēļ tiek nodrošināts sinhronais tulkojums visās četrās valodās.
Šveicē darbojas divpalātu parlaments, saukts par Federālo sapulci, kuru veido Nacionālā padome vai apakšpalāta un Kantonu palāta, ko var dēvēt par augšpalātu. Izpildvara pieder Federālajai padomei, tajā ir septiņi locekļi, ko Nacionālā padome ievēl uz četriem gadiem. Šie septiņi cilvēki ir apmēram tas pats, kas Latvijā Ministru kabinets, tas ir, septiņu miljonu iedzīvotāju lielu valsti pārvalda septiņu cilvēku valdība. Taupīgi! Un prasmīgi…
Ļoti liela ir kantonu kompetence: katrā darbojas savs parlaments un konstitūcija, kantonos ir atšķirīga nodokļu sistēma, tādēļ vienā kantonā tasīti kafijas var izdzert par trīsarpus frankiem, bet citā – tikai (!) par diviem frankiem (viens Šveices franks līdzinās apmēram 0,42 latiem).
Lai gan Šveice ir neliela, tā ir ļoti kontrastaina zeme. Ir kalnainie lauksaimniecības rajoni, kur iedzīvotāju dzīves līmenis ir krietni zemāks nekā pilsētniekiem, piemēram, nevar salīdzināt Apencelles kantona iedzīvotāju ienākumus (ieskatu par to varēja gūt «Ziņu» iepriekšējos numuros), Ženēvas kantonā un pilsētā miljonāru ir vairāk nekā bezdarbnieku.
Ik uz soļa – vēstures dvesma
Šveicē savulaik plosījušās lielas reliģiskas nesaskaņas un reformas. Tā kā valsts teritorijā kara nav bijis kopš Napoleona laikiem, senas liecības glabā neskaitāmi klosteri un baznīcas. Arī pilsētu nami lielākoties ir sirmseni, vēl viduslaikos celti.
Lielākais Šveices finanšu centrs ir Cīrihe ar apmēram 360 000 iedzīvotāju. Gadsimtu gaitā šveicieši pārējai pasaulei pierādījuši savu diskrētumu naudas lietās un iemantojuši izcilu finansistu reputāciju. Viens no spilgtākajiem apgaismības laikmeta pārstāvjiem Voltērs jau 18. gadsimtā esot sacījis: ja Cīrihē redz kādu lecam laukā pa logu, tad droši jārīkojoties tieši tāpat. Tas ir kompliments vietējo baņķieru intuīcijai un uzticamībai, kas ir spēkā arī mūsdienās.
Bet ar kādu citu «domātāju» nejauši satiekamies vaigu vaigā kādā stāvā Cīrihes ieliņā. Viņš gan sākumā ir zaļš no ģīmja, taču pazīstams tik un tā – Ļeņins. Viņa galva nolūkojas garāmgājējos no kāda neliela namiņa skatloga. Tiesa, pasperot tikai vienu soli, galva pārtop sarkanā. Tā ka ieliņas nosaukumā ir spoguļa vārds, asprātīgie šveicieši ar pāris vienkāršiem spoguļefektiem panākuši vēlamo: tādā veidā viņi akcentē lielā proletariāta vadoņa divkosību, hameleonismu. Turklāt tiem, kuri vēlas paklausīties, tiek stāstīts, ka, dzīvodams šajā namiņā ar Nadeždu Krupskaju, Ļeņins bieži teicies dodamies uz bibliotēku «grāmatiņas palasīt», taču tā vietā apmeklējis kādu dāmīti, kura vēlāk pat it kā ciemojusies pie revolūcijas vadoņa Krievzemē…
Ceturtā mazākā valsts pasaulē – Lihtenšteina
Ceļā uz Bodenezeru braucam gar Reinas kreiso krastu. Upe atgādina taisnu kanālu, tādēļ gluži kā pāri ielai skatāma Austrijas teritorija. (Upe daudzviet ir mākslīgi iztaisnota, tādā veidā pasargājot no plūdiem apkārtējo ieleju iedzīvotājus. Starp citu, arī ap 80 km garais Bodenezers, kura pretējais krasts tikai neskaidri vīd viņpus ūdens klaida, ir it kā Reinas paplašinājums.) Taču Austrija nav mūsu ceļojuma maršrutā, tādēļ dažus kilometrus turpinām braukt gar krastu un tikai pēc tam šķērsojam Reinu, uzreiz nokļūdami Lihtenšteinā. Pēc Vatikāna, Sanmarīno un Monako – pati mazākā valstiņa. Būtībā tā ir piecas viena otrai sekojošas mazpilsētiņas, kas atgādina kalniem pielipušus rūķīšu ciematiņus. Šo piecu vidū galvaspilsēta ir Vaduca. Pār metropoli uz augstas klints dzegas, kas atgādina tādu kā pakāpienu uz mākoņu valstību, uzbūvēta Lihtenšteinas firsta (valdnieka) pils. Tā atgādina nepieejamu cietoksni un nav atvērta (atšķirībā no daudzām citām) apmeklētājiem. Iespējams, ka tur tiek rūpīgi apsargāti daudzi pasaules lielākie noslēpumi, kuru vidū, iespējams, aizķērusies arī «Latvenergo» trīs miljonu lieta?
Bet pilsētiņas šaurajās, līkumotajās ieliņās un mazajos laukumos valda rosība un dzīvesprieks. Pienāk atraktīvs vilcieniņš, lai tūristus izvadātu pa visu valsti. Balss skaļrunī mūs uzrunā skaidrā latviešu valodā. Mazbānīša vadītājs ir liels Latvijas fans, tādēļ viņš sava maršruta aprakstu palūdzis ieskaņot arī latviski. Turpmākā informācija ir nepatapināta.
««Kam pieder šie lauki?» varētu jautāt un saņemt atbildi: «Tie ir firsta lauki.» «Kam pieder šis vīnakalns?»«Tas ir firsta vīna kalns…» Jo gandrīz it viss šai pundurvalstiņā ir saistīts ar firsta īpašumiem. Taču – laidīsimies pa Vaducas idiliskajām ieliņām un vecpilsētu!
Vaducas nozīmīgākais arhitektūras piemineklis ir Sarkanā māja – tā pirmoreiz pieminēta rakstos 1338. gadā. Pēc divsimt gadiem Sv.Johana klosteris par 758 guldeņiem to iegādājies kopā ar vīna kalnu. Pēc gandrīz trīssimt gadiem īpašums ticis vēlreiz pārdots un līdz pat šim laikam piederot Rainbergeru ģimenei,» lepojas balss īpašniece un acīmredzot arī pārējie lihtenšteinieši, kuri pieraduši laiku mērīt gadsimtos, vērtības – miljonos, bet vīnu – pat ne mucās, bet pagrabos.
Mūsu bānītis nobrauc arī gar valsts lielāko (trīs hektāru plašu) vīnogulāju. Protams, tas, tāpat kā no izcilajām šardonē šķirnes ogām iegūtais karaliskais vīns, pieder firstam…
Lihtenšteina ir 160 kvadrātkilometru plaša valstiņa, ko ieskauj kalni. Valsts eksistē kopš 1710. gada. 1806. gada tā pasludināta par suverēnu monarhiju, bet kopš 1921. gada Lihtenšteina ir konstitucionāla monarhija. Tas nozīmē, ka valdnieka tituls tiek mantots, taču valstiņu pārvalda parlaments, tātad – demokrātiski. Starp Šveici un Lihtenšteinu pastāv vienota ekonomiskā telpa, kurā valda vienota valūta – Šveices franks. Ārpolitiskās aktivitātes sasniedza kulmināciju, kad Lihtenšteina 1978. gadā pievienojās Eiropas Padomei un 1990. gadā iestājās Apvienoto Nāciju organizācijā. Kopš 1995. gada Lihtenšteina pievienojusies ES ekonomiskajai savienībai… Un tomēr tā nav ES dalībvalsts, tāpat kā Šveice (kas par ES nevēlas ne dzirdēt, jo jūt apdraudējumu savai ekonomiskajai varenībai). Dīvainās, nestandarta attiecības un valsts statuss ļāvis šo valsti padarīt par ofšora zonu, tas ir, par teritoriju, kas kļuvusi par dažādu vērienīgu, reālu un fiktīvu darījumu paradīzi. Valsts ekonomikas pamatā ir banku bizness.
Ezera Vācijas krastā
Bodenezera (tas tiek dēvēts arī par Bodensi – Bodena jūru) Vācijas pusē plešas gan plaši vīnogulāji un augļu dārzi, gan stiepjas piekrastes pilsētiņas ar pludmalēm, vēsturiskām baznīcām un klosteriem. Šis apvidus ir Bādenes – Virtembergas federālās zemes jeb Vācijā par vienu no bagātākajām un par valsts augļu grozu dēvētajām federālajām zemēm. Viens no ievērojamākajiem tajā ir Salemas klosteris. Tas ir tuvējo zemju valdnieka – markgrāfa – īpašums. Klosterī darbojas viena no prestižākajām un dārgākajām privātskolām Eiropā, kurā, starp citu, mācījies arī Anglijas princis Filips. Tajā pašā laikā klostera dārzs un bijušās saimniecības ēkas ik dienu uzņem tūkstošiem tūristu. Viņi var aplūkot kādreiz tālā apkārtnē lielākā klostera zirgu stalli ar sienu gleznojumiem un kokā grieztiem steliņģiem, kalēju un kurpnieku darbnīcas, brīnišķīgo dārzu un, protams, grapas darītavu, kur mūki no vīnogu atliekām tecināja vietējo kandžu, ar ko iepriecināt sevi un ko par skanošu naudu pārdot apkārtnes ļautiņiem, lai tā vairotu klostera bagātības.
Netālu atrodas Ahenberga (Ahhen vāciski ir pērtiķis), kurā patiešām dzīvo ap 250 berberu pērtiķīšu. Turklāt tie nožogotā teritorijā mīt savā vaļā un diedelē no tūristiem kukurūzas burbuļus. Starp citu, uz Ahenbergu vācieši brauc jūsmot par dzīviem stārķiem, briežiem un pat vardēm. Ne tikai bērnos, bet pat pieaugušajos lielvalsts iedzīvotājos mums tik ikdienišķā varžu kurkstēšana izsauca sajūsmas asaras…
Vēl var daudz runāt par Konstanci – nelielu pilsētiņu, kur viduslaikos tika sasaukts katoļu baznīcas koncils (kaut kas līdzīgs tagadējam ES valstu forumam), sapulcinot ap 5000 augstākā līmeņa priesteru, kas tolaik kardināli lēma kontinenta nākotni. Var runāt par šveiciešiem, kuru vidējā mēneša alga ir ap 3000 latu, var iemest cepurē sīknaudu leijerkastniekam, kas, akls būdams, nešķiras no sava vilku suņa, baltā spieķa un cilindra. Var stāstīt par to, ka Šveicē gandrīz 200 gadu nav bijis kara, taču viņiem visaugstākajās un nepieejamākajās klinšu virsotnēs ir «gatavībā» mūsdienīgas patvertnes, ka augstu virs mākoņiem tieši pašas kalnu smailes joprojām apjož prettanku bluķi, kas tur tika novietoti hitleriskās Vācijas neprognozējamības dēļ…
Var stāstīt par klosteriem, par vīniem, par sieru un sievietēm, par mieru, kalnu smaržām un zvaniņu skaņām. Bet vislabāk kaut reizi mūžā to visu redzēt pašam.
