Kā no Jelgavas Mašīnu-traktoru stacijas izauga «Lauktehnika».
Karš Jelgavu izpostīja abos Lielupes krastos. Pārlielupē vācu okupācijas laikā ierīkotajā padomju karavīru gūstekņu nometnē pēc kara tika nometināti vācu armijas karagūstekņi, tostarp latviešu leģionāri, kā arī politiski represētie civiliedzīvotāji, ko no cukurfabrikas izsūtīja uz soda nometnēm Krievijā. Taču saimnieciskā dzīve turpinājās un turpat blakus gūstekņu nometnei, apmēram tajā pašā vietā, kur tagad atrodas pilsētas slimnīca, 1944. gada augustā tika atjaunota Jelgavas Mašīnu-traktoru stacija (MTS). Tās vadītājs tāpat kā 1940. gadā bija Žanis Jansons, kurš vēlāk kļuva par kolhoza «Zemgale» priekšsēdētāju. Šādas MTS, kas bija paredzētas centralizēti organizētai lauku mehanizētai apstrādei, bija tendētas uz masveida kolektivizāciju, kas līdz ar nežēlīgām deportācijām Latvijā tika īstenota dažus gadus vēlāk.
Kolektivizācijas pavadonis
Jelgavas apriņķa teritorijā tika izveidotas četras MTS – vēl Vilcē, Elejā un Vircavā. 1944. gada rudenī Jelgavas MTS bilancē bija tikai astoņi riteņtraktori «Fordson» un «Buldog» un divi kāpurķēžu traktori HTZ. Pirmajos pēckara gados Jelgavas MTS zonā tapa ap 45 mašīnu un zirgu iznomāšanas punkti, kuros apvienojās tā sauktie jaunie darba zemnieki, kuru saimniecības bija izveidotas, sadalot lielsaimniecības. Uzsverot MTS politisko nozīmi, jaunā okupācijas vara tajās izveidoja politdaļas. Par Jelgavas MTS politdaļas priekšnieku tika norīkots Otrā pasaules kara frontinieks komunists Nikolajs Babkins, kurš tomēr tā laika apstākļos spēja sekmīgi darboties. Drīz viņš kļuva par Elejas MTS direktoru un vēlāk izvirzījās vadošos amatos Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijā.
Izvēršoties piespiedu kolektivizācijai, Jelgavas MTS paplašināja savu darbību. Tika izveidotas 12–13 brigādes, kas strādāja 16 kolhozos un aprūpēja 15 tūkstošus hektāru lauksaimniecības zemes. Piecdesmitajos gados Jelgavas MTS lielos apjomos sāka saņemt PSRS ražoto lauksaimniecības tehniku, tostarp parādījās arī Baltkrievijā ražotie riteņtraktori.
Pilsēta bez saviem laukiem
Piecdesmito gadu beigās, PSRS līdera Ņikitas Hruščova laikā, komunistiskais režīms kļuva liberālāks. Tolaik traktorus nodeva pašiem kolhoziem. Tika izveidotas mašīnu tehniskās stacijas, kurām vajadzēja nodrošināt remontu, autotransportu ražas novākšanā, fermu mehanizāciju, tehnikas rezerves daļu tirdzniecību un meliorāciju.
Dažnedažādu varas maiņu rezultātā 1962. gadā tika likvidēts Jelgavas rajons – tā teritoriju pievienoja Bauskas un Dobeles rajonam. Šajā laikā Latvijas rajonu centros uz agrāko MTS bāzes sāka veidoties «Lauktehnikas» servisa organizācijas. Tām tika paņemta nost meliorācijas nodrošināšana, toties palielinājās loma minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanā. Jelgavā kā «brīvpilsētā» bez sava rajona tas nenotika. Taču 1967. gada janvārī Jelgavas rajonu atjaunoja un arī tam izveidoja savu «Lauktehniku», iedalot teritoriju starp dzelzceļu un Aviācijas ielu. Par vadītāju tika iecelts jaunais inženieris Jāzeps Kivlenieks, kas līdz tam strādāja Bauskas «Lauktehnikā».
«Valda uzskats, ka Visums radās sprādziena rezultātā. Manās atmiņās tieši tā veidojās Jelgavas «Lauktehnika» – no neliela uzņēmuma tas strauji pārtapa par daudznozaru milzi, kas aizņēma plašas teritorijas un pārveidoja Pārlielupi,» savās atmiņās raksta projektētāja Janīna Šnepste. 1971. gada pavasarī viņa ar labām sekmēm absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti un tika uzaicināta strādāt Jelgavas «Lauktehnikā». Tolaik uzņēmumā bija piecdesmit darbinieku, vēlāk to skaits pārsniedza tūkstoti. Daudzi bija atstājuši savas dzimtās mājas laukos, jo kolhozos izdzīvot bija ļoti grūti. «Lauktehnikā» strādājot, viņu darbs tomēr kalpoja lauksaimniecībai.
Uzņēmēju kalve
«Kad ierados Jelgavā, jutos manāmi vīlusies. Man ierādīja istabiņu profesionāli tehniskās skolas kopmītnēs pilsētā Lielupes pretējā krastā. Autobusi kursēja reti, veikali bija tukši. Dubļainajā «Lauktehnikas» pagalmā atradās rezerves daļu noliktavas un nelielas darbnīcas, kam bija jānodrošina rajona kolhozu tehnikas remonts. Pēc studijām jaunā darba dzīve likās garlaicīga, tomēr ne uz ilgu laiku,» stāsta J.Šnepste. Viņa atceras, ka pēc pārvaldnieka ierosmes jaunie speciālisti cēla kvalifikāciju, tie tika gatavoti aspirantūrai (mūsdienās to varētu pielīdzināt maģistra un doktora studijām). J.Šnepstei, protams, uz uzņēmuma rēķina, bija jāmācās arī autovadītāju kursos.
Jaunās inženieres pirmais darbs bija radiotorņa projektēšana. To nolēma uzstādīt blakus kantorim. «Ģeoloģiski ir izpētīts, ka Pārlielupes gruntī ir mazas nestspējas plūstošas smiltis, tādēļ pamatam bija jābūt pietiekami lielam. Droši vien es no ievērojamās atbildības sajūtas mazliet pārcentos gan izmēros, gan armējumā. Taču torņa pamats tika uzbūvēts precīzi pēc projekta, neapšaubot manas zināšanas. Tomēr vēlāk ne reizi vien saistībā ar torni mani pavilka uz zoba,» atceras J.Šnepste. «Reiz, kad kopā ar ģimeni un kolēģiem piedalījos motobraucienā pa Rietumsibīriju un Vidusāziju, pēkšņi galvenais inženieris Harijs Buls man paziņoja, ka zvanīts no Jelgavas – vētrā apgāzies manis projektētais radiotornis, krītot tas vēl salauzis Kivlenieka kantorim jumtu. Tie bija lieli pārdzīvojumi,» saka J.Šņepste. Toreizējais motokluba dalībnieks un elektroceha priekšnieks Stepans Jonkus atceras, ka pārāk ilgi Janai kreņķēties tomēr nav ļāvuši, atzinušies, ka torņa nogāšanās ir tikai joks. Tornis stāv vēl tagad, un to izmanto «Latvijas mobilais telefons». Jāpiebilst, ka astoņdesmitajos gados ar S.Jonkus iniciatīvu un «Lauktehnikas» atbalstu Pārlielupē tapa pirmā starptautiskiem standartiem atbildošā BMX trase, kur šajā sporta veidā notika Latvijā pirmās Eiropas mēroga sacensības. Pārbūvēta un uzlabota trase darbojas vēl tagad. Joprojām strādā arī S.Jonkusa vadītais un privatizētais elektrocehs. Mūsdienās vairāki bijušie «Lauktehnikas» darbinieki kļuvuši par uzņēmējiem. Pie sekmīgākajiem un ietekmīgākajiem tiek minēti Jurijs Rešetilovs, Jānis Anspoks, Juris Vilcāns un Pēteris Bila. Kaut sasniegts jau astoņdesmit gadu slieksnis, uzņēmējs ir arī agrākais «Lauktehnikas» pārvaldnieks J.Kivlenieks, kura vadītā «Agro-Vita» ražo lauksaimniecības un kūdras ieguves tehniku.
Ar dzīvokli ieguva darbiniekus
Agrākais Jelgavas «Lauktehnikas» celtniecības nozares vadītājs Ivars Birkāns atceras, kā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Pārlielupē tika izvērsta dzīvokļu celtniecība. «Padomju laikos darbiniekiem algas bija mazas. Tos varēja piesaistīt, piešķirot dzīvokļus,» stāsta I.Birkāns. «Lauktehnika» Pārlielupē uzbūvēja 12 mājas ar kopskaitā 480 dzīvokļiem. Sociālisma apstākļos nereti gadījās tā, ka papildu līdzekļi gan dzīvojamo māju, gan arī citu objektu būvniecībai tika iedalīti un bija arī jāapgūst ļoti īsā laikā. Tā kādu no Pārlielupes 27 dzīvokļu mājām «Lauktehnika» uzcēla vienā mēnesī. «Tolaik domāju, ka Kivlenieks ir avantūrists, ka mēs uzņemamies pārāk daudz. Tomēr viņa drosme attaisnojās,» saka I.Birkāns, kuram kā celtniecības darbu vadītājam ir gadījies Jauno gadu sagaidīt nevis mājās pie ģimenes, bet, saņemot pasūtījumu, Garkalnes dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā. ◆
Rakstā izmantots vēsturnieka Andreja Dābola pētījums par «Lauktehnikas» vēsturi
