Jelgavas rajona Padomes izpilddirektore, Pašvaldību savienības padomniece ekonomikas un finansu jautājumos Irēna Škutāne par pēdējās desmitgades nozīmīgāko notikumu uzskata valstiskās neatkarības atgūšanu.
Jelgavas rajona Padomes izpilddirektore, Pašvaldību savienības padomniece ekonomikas un finansu jautājumos Irēna Škutāne par pēdējās desmitgades nozīmīgāko notikumu uzskata valstiskās neatkarības atgūšanu.
– Tas bija svarīgs notikums arī manā dzīvē. Krass pavērsiens. Paaudze, kam šodien ir ap četrdesmit, tam nebija gatava. Zināmā mērā bijām nodrošināti. Mums bija izglītība, stāvoklis sabiedrībā, un tad pēkšņi vairs nebija nekā. Tas bija ļoti grūts periods.
Personīgajā dzīvē ļoti svarīga bija pievēršanās jaunai darbības sfērai. Deviņdesmito gadu sākumā tika veidotas privātbankas, un gribējās pamēģināt, kā tas ir – strādāt neatkarīgā komercbankā.
– Liktenis bija lēmis, ka mani apstiprināja par Baltijas Tranzītu bankas filiāles direktori. Šo bankas filiāli, kas atrodas Pasta ielā 43, esmu izveidojusi no nekā. Nebija ne logu, ne durvju, – tajā laikā tur bija celtnieku kopmītne. Tas bija ļoti interesants laiks.
Pašvaldībā I.Škutāne bija nostrādājusi desmit gadu, un šī sfēra tomēr izrādījās tuvāka.
– 1994. gadā LNNK vadītājs Jelgavā Aļģimants Burba uzaicināja piedalīties viņa sarakstā rajona Padomes vēlēšanām. Pilsētā arī mani aicināja, bet nevarēju startēt, jo dzīvoju rajonā. Paldies Jelgavas rajona iedzīvotājiem, ka viņi mani ievēlēja. Es saprotu, ka bija toreiz tāds nacionāls pacēlums un iedzīvotāji vairāk balsoja par sarakstu, nevis par manu personību, jo mani jau rajonā tajā laikā nepazina.
Strādājot pašvaldībā, Irēna Škutāne ir pateicīga liktenim, ka ieguvusi ļoti jaukus, brīnišķīgus kolēģus, par kuriem saka:
«Tie man ir mīļi un dārgi cilvēki.» Nav daudzi, kas to var teikt par saviem kolēģiem, bet es to varu. Viņiem ļoti uzticos, varbūt par daudz kādreiz uz darbabiedriem paļaujos, bet es ļoti viņus visus mīlu un cienu. Man ir brīnišķīgi draugi, pie kuriem dienas vai nakts laikā var aiziet un izrunāt visas problēmas, un es zinu, ka vienmēr saņemšu atbalstu.
Man laimējies dzīvē ar to, ka ir ģimene, brīnišķīgs dēls un ļoti jauka vedekliņa, man ir vislabākā māsa un vislabākais brālis pasaulē. Bija arī visbrīnišķīgākie vecāki, kas diemžēl ir aizsaulē. Es viņus ļoti mīlēju, un viņi man daudz dzīvē palīdzējuši. Teic, ka vecumdienās bērnu pienākums ir atdarīt saviem vecākiem par to, kas viņiem ir dots jaunībā. Un es arī ļoti gribēju to izdarīt, bet diemžēl Dieviņš to man ir liedzis. Tāpēc jūtos kā mazliet apdalīta, un ir tā sāpīgi.
Izpilddirektore domā, ka viņas dzīvē pienācis pārmaiņu laiks – gan tāpēc, ka pieci seši gadi vienā darba vietā ir pietiekams laiks, gan arī tāpēc, ka pašvaldības ir reformu priekšā.
– Rajonu padomes kā tādu nīstamu elementu reformē jau no deviņdesmitajiem gadiem, un šis stāvoklis ir nenormāls. Valdības vīri jau īsti nezina, ko viņi grib reformēt, un man žēl savu kolēģu. Bet to noteikti pārdzīvosim.
