Kā vērtējat politisko spēku pārgrupēšanos – šķelšanos un apvienošanos?
Gunita Smiltāne, Spīdolas ģimnāzijas vēstures un politikas skolotāja:Pirmām kārtām jāatzīmē, ka iepriekš nevarēja prognozēt, ka Rīgas domē tik lielā skaitā ievēlēs «Saskaņas centra» un LPP/LC pārstāvjus, vismaz līdz pēdējam brīdim neviens tam īpaši neticēja. Apvienošanās pamatā, manuprāt, ir politiķu bailes līdz Saeimas vēlēšanām izlaist grožus no rokām, ņemot vērā sabiedrības noskaņojumu. Rīgas piemērs, šķiet, bija pēdējais piliens. Protams, varētu arī jautāt, kādēļ partijām ar it kā vienādām nostādnēm savulaik vispār bija jāsadalās. Šajā gadījumā apvienošanās būtu jāuztver arī kā nostāšanās pret Tautas partiju. Dažās partijās notiek arī pārgrupēšanās un tiek izvērtēts, ko katrs var dot, un tos, kuri runā daudz un ne vienā tonī ar partijas vadošajiem, atstāj aiz strīpas. Latvijas partiju sašķeltība nedod vēlamos rezultātus, un tas liecina par mūsu politiķu mazspēju racionāli izvērtēt situāciju tagadnē un plānot ilgtermiņā, turklāt nav teikts, ka daža apvienība pēc iekļūšanas 10. Saeimā atkal nesadalās. Es teiktu, ka partijām ir laiks pārskatīt programmas, izvērtēt funkcijas, mērķus un uzdevumus, izspriest, kas tām vēl nepieciešams, un tad domāt par apvienošanos. Jāsaprot arī, kāda tipa partija katra ir. Šķiet, par to vairākām skaidrības īsti nav. Modris Jansons, uzņēmējs:Ja politiķi saprot, ka labāk viena apvienība nekā pieci mazi politiskie spēki, tā jau ir prāta pazīme, jo šādā gadījumā visi konflikti tiek risināti iekšienē, nevis nesti uz āru – tātad radusies gudrība no tiem grābekļiem, uz kuriem regulāri kāpts. Daudzās attīstītajās valstīs parasti ir divi nopietni politiskie «spēlētāji», kam uz maiņām jāvada ripa, pie mums – katram pa nūjai un ripai. Arī Jelgavā vēlēšanas parādīja, ka tiem, kam saskaņa un saliedētība simbolizēta nosaukumā, tās īsti nemaz nav. Taču es patiešām ticu, ka mūsu mazajā zemē vairākums politiķu strādā vienas idejas vārdā, nevis iet politikā, lai zagtu un kļūtu bagāti. Kaut gan jāatzīst – darvas piles maitā medus mucu… Turklāt esam arī ļoti «asinskāri», taču tam tā nevajadzētu būt – viss nonācis tik tālu, ka tagad vairs pat negribas ziņas klausīties. Latvieši pēc mentalitātes ir viensētu tauta, kam raksturīgs individuālisms un pazemība, bet autoritātes – ārzemnieki. Diemžēl tā tas ir – kam nauda, tas pasūtīs mūziku, piemēram, tie paši skandināvi, bet mēs varēsim tikai vālītes sist. Vai tās padot. Iveta Kažoka, «Providus» pētniece:Manuprāt, šie procesi liecina, ka politiķiem labi strādā pašsaglabāšanās instinkts, ja gadu pirms vēlēšanām tiek domāti veidi, kā labāk startēt vēlēšanās vai pat garantēti iekļūt Saeimā. Piemēram, «Sabiedrības citai politikai», «Jaunā laika» un Pilsoniskās savienības programmas ir pietiekami atšķirīgas, taču apvienojoties šo spēku elites ne tikai sev garantē iekļuvi nākamajā parlamentā, bet arī apgrūtina situāciju politiskajiem konkurentiem. Partiju fragmentācija reģionos nav pārsteigums, piemēram, 2005. gadā Jūrmalā drīz pēc vēlēšanām tikai mazliet vairāk nekā puse deputātu vēl darbojās tajās partijās, no kurām bija ievēlēti. Šāda pārvietošanās pa partijām gan par plašākām tendencēm neliecina, tikai norāda uz vēlēšanu sistēmas nepilnībām – ka nevar startēt individuāli kandidāti vai vēlētāju apvienības, kas, manuprāt, ir nepareizs princips. Latvijā reģistrēto partiju skaits – ap 70 – ir «virtuāls» rādītājs, jo parlamenta vēlēšanās startē ap 20. Skaitam nav būtiskas nozīmes, galvenais – cik iekļūst domē vai Saeimā un vai tās spēj konkurēt ar ilglaicīgajiem politiskajiem spēkiem.
