Grūti pasacīt, kad un kam tieši pirmoreiz radās ideja par katastrofu, lielu kļūdu un pārpratumu vaininiekiem uzrādīt tos, kam ir vismazākā «teikšana», ietekme un atalgojums.
Grūti pasacīt, kad un kam tieši pirmoreiz radās ideja par katastrofu, lielu kļūdu un pārpratumu vaininiekiem uzrādīt tos, kam ir vismazākā «teikšana», ietekme un atalgojums. Folklorizētā veidā vairākās paaudzēs nostiprinājies īpašs «pārmijnieka» jēdziens. Aiz tā ir ērti paslēpties īstajiem vainīgajiem.
Latvijā trīspadsmit neatkarības gados ligu nav trūcis, īpaši tās mūs piemeklējušas laikā, kopš sevi odiozi eksponē pašreizējā valdība. Neveicās ar valsts budžeta veidošanu šim gadam, nekādi nevarēja izraudzīties piemērotu kandidātu KNAB vadītāja amatam, pretrunas starp valdošās koalīcijas partiju pirmsvēlēšanu solījumiem un reālo darbību, ģeniālā veselības ministra zeltroča Audera skandāls, pēc tam – zemnieku aplaupīšana un solījumi, solījumi… Tagad valsti skārušas vismaz trīs ligas vienlaikus: valdošās koalīcijas partiju nesaskaņas nākamā gada valsts budžeta veidošanā, ažiotāža ap veselības aprūpes pieejamības mazināšanos un pāri visam – šo cēloņu radītā negatīvā ietekme uz sabiedrības noskaņojumu pirms referenduma.
Valdībai par to visu uzņemties atbildību nenāk ne prātā. Tā vietā, lai iedzīvotājiem paskaidrotu savas rīcības motīvus un tos argumentētu, valdība liek lietā maksimālas pūles, lai atrastu «vainīgos». Tas ir, «pārmijniekus». Un, tā kā valdības locekļiem ar premjeru priekšgalā jau no pirmajām dienām nav veidojusies sapratne ar «ceturto varu» – informācijas līdzekļiem, kuru pārstāvjus Ministru kabinetā labprātāk redz ejam nekā nākam, «pārmijnieka» birka nu tiek piekārta žurnālistiem.
Tieši viņi esot vainojami pie tā, ka sabiedrībā sacelts «tracis» ap gaidāmo medicīnas pakalpojumu sadārdzināšanos, paziņo veselības ministre Ingrīda Circene. Tas, ko par žurnālistiem domā premjers, ir skaidrs jau no tā, ka viņš deviņos mēnešos sarīkojis tikai vienu preses konferenci, bet tos preses pārstāvjus, kas, vēlēdamies objektīvi atspoguļot valdības un viņa, premjera, darbu, mēģinājuši ar citiem oficiāliem paņēmieniem iegūt informāciju, ir vai nu vienkārši patriecis no valdības ēkas, vai arī totāli ignorējis.
Beidzamajās dienās dzirdams neglaimojošs vērtējums par reklāmas kampaņu sakarā ar referendumu par iestāšanos ES. Jāpiebilst, ka vairums reklāmas speciālistu ir profesionāli žurnālisti. Tas ir, cilvēki, kuriem jāspēj emocionāli un ekspresīvi informēt, aģitēt, pārliecināt. Taču ir jābūt KAUT KAM – par ko aģitēt, pārliecināt. Sagādāt šo KAUT KO nav žurnālistu, bet gan valdības uzdevums. Tā gan savu uzdevumu izpratusi un izpildījusi ļoti vienkāršoti: piešķīra miljonu «reklāmas kampaņai» un – viss! Bet kas darīts astoņu gadu laikā, lai iedzīvotājos radītu pārliecību par valdības pasludinātās izvēles pareizību? Kāds ir «plāns B» – gadījumam, ja tauta nobalsos pret iestāšanos ES? Tāda plāna nav, valdība nav pat domās pieļāvusi iespēju, ka sabiedrība varētu neakceptēt tās pūliņus.
Šādos apstākļos pats vienkāršākais ir «sameklēt vainīgo», tāpēc teorētiski varam sagaidīt, ka gadījumā, ja referendumā Latvijas pilsoņi pateiks «nē» ES, var tikt vainoti – žurnālisti. Lai gan patiesībā viņi ir bijuši tie, kas mēģinājuši gan objektīvi informēt par ES, gan kaut cik akcentēt (arī pašreizējās) valdības necilo veikumu.
Lai cik niecīgs ir pārmijnieka statuss dzelzceļa hierarhijā, lai cik zemu viņš atalgots, taču faktiski no viņa ļoti lielā mērā atkarīga satiksmes drošība. Tieši tāpat mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir ar žurnālistiem. Valdības neprasme vai nevēlēšanās komunicēties ar presi un tās lamāšana diskreditē sabiedrības informēšanas sistēmu, kas faktiski nozīmē to pašu, ko uz dzelzceļa, – satiksmes drošību. Kurp galu galā mūs visus aizvedīs sliedes – tas tomēr sākotnēji ir atkarīgs no «satiksmes organizatoriem», nevis «pārmijniekiem».
