Aprit 65 gadi, kopš 1944. gada 28. – 31. jūlijā Jelgavas aizstāvji pieņēma kauju ar pretinieku pārrāvuma joslā Šauļi – Jonišķi – Jelgava –Tukums.
Tie bija latviešu 15. grenadieru apmācības un papildinājuma brigādes karavīri, daļa viņu nebija atbilstoši apmācīti, pilnīgi izveseļojušies no ievainojumiem un kārtīgi apbruņoti. Kaujās pie Šauļiem, Jonišķiem, Elejas un Jelgavas ielās daudzi krita varoņa nāvē.1944. gada jūlija nogalē latviešu 15. grenadieru apmācības un papildinājuma brigāde gatavoja papildinājumu abām lielajām leģiona vienībām. Jūlijā, kad sarkanās armijas vienības sāka masīvu uzbrukumu Šauļu, Jelgavas, Tukuma virzienā, brigāde bija plaši izkaisīta. Štābs atradās Jelgavā, bet grenadieru vienības bija Bauskā, Dobelē, Aucē, Jaunpilī. Ar sarkanās armijas ielaušanos Lietuvā, lai nodrošinātu Latvijas pierobežas joslu, apmācības un papildinājuma pulka 2. bataljona komandieris kapteinis Kunkulis saņēma pavēli izveidot trauksmes bataljona 3. strēlnieku rotu, papildinot to ar vienu ložmetēju un vienu prettanku lielgabalu vadu, un ieņemt apsardzības iecirkni gar Latvijas – Lietuvas robežu starp Mežmuižu un Sesavas pagasta valdi.26. jūlijā kapteiņa Kunkuļa bataljons cieta pirmos zaudējumu no lielinieku diviem gaisa uzlidojumiem Elejai: krita divi instruktori, ievainoja divus virsniekus, 15 instruktorus un kareivjus. No brigādes izveidoja vēl vienu kaujas grupu, lai to nosūtītu uz Jonišķiem, jo lielinieku tanki bija manīti pie Jelgavas – Šauļu šosejas. Saņemtā pavēle lika to atbrīvot, bet jau pie Jonišķiem kaujas grupa iekļuva ienaidnieka apšaudē. Apakšvienības bija gatavas kaujai un pārgāja uzbrukumā ārpus šosejas, spiežot lieliniekus atpakaļ, lai gan paši cieta ievērojamus zaudējumus smago ieroču trūkuma dēļ. Ap pusdienas laiku vienībām sāka trūkt munīcijas un tās bija spiestas atkāpties. Radās bažas, ka ienaidnieks pārtvers vienīgo grupas atiešanas ceļu – Jelgavas – Šauļu šoseju. Lai gan bija lieli zaudējumi, bija paredzēts nostiprināt Jonišķus, bet jau 27., 28. jūlijā tur iebruka tanki ar kājniekiem.Izmantojot tumsu, grupa atkāpās Zaļās muižas un Dobeles virzienā. Nakts kaujā bez vēsts pazuda grupas komandieris un viņa štābs. 15. apmācības un papildinājuma brigādes komandēšanu pārņēma pulkvežleitnants Jurko. 27. jūlijā Jelgavu spēcīgi bombardēja, tādējādi tika izpostīta dzelzceļa stacija. Tajā pašā dienā Jelgavu izsludināja par nocietinātu punktu, kas aizstāvams par katru cenu. Pulkvežleitnants Jurko no palikušajiem karavīriem izveidoja divas kaujas rotas, taču tajās bija vēl slimi vai arī neapmācīti kareivji, kuri apbruņoti vienīgi ar šautenēm. Jurko vīri ieņēma pozīcijas uz līnijas – Romas kazarmas, Aveņciems, Liepājas dzelzceļa tilts pār Svētes upi, dzelzceļa uzbērums dienvidos no Ģintermuižas.28. jūlija agrā rītā 3. Staļingradas mehanizētā korpusa 7. un 9. mehanizētās brigādes nonāca saskarē ar Jelgavas aizstāvjiem. Iecirkņa komandieris pulkvedis Debesi un piepludinātās vācu vienības lielā mērā apgrūtināja latviešu vienību vienotu vadību. Tajā pašā laikā Tušķos ieradās brigādes 3. bataljons kapteiņa Sukatnieka vadībā. Kapteiņa Sukatnieka un Rulliņa uzdevums bija nosprostot Dobeles – Jelgavas lielceļu, ieņemot pozīcijas līdz Tērvetes upes ietekai Svētē.28. jūlijā ienaidnieka mēģinājumi ielauzties ar tankiem Jelgavā cieta neveiksmi. Tikai vakarā Baložu kapu apkaimē izdevās atspiest mūsu vienības līdz dzelzceļa viaduktam dienvidos no Ģintermuižas. Kauja turpinājās visu nakti. 28. jūlijā Jelgavu atkal bombardēja. Gandrīz visa pilsēta dega. Ugunskuri apgrūtināja to aizstāvēt un uzturēt sakarus. 29. jūlijā ienaidnieks atsāka uzbrukumus. Pie Zanderu kapiem un Svētes pamatskolas tas pārrāva Dobeles šoseju, atdalot 3. bataljonu no pārējiem Jelgavas aizstāvjiem, un viņi soli pa solim atkāpās uz pilsētas centru. Kauju turpināja atsevišķas grupas bez kopējās vadības, un daļa bataljona sastāva aizgāja Līvbērzes virzienā.Arī 30. jūlijā visu dienu dega pilsēta un turpinājās smagas ielu kaujas ar ienaidnieka tankiem un kājniekiem, kuri nemitīgi uzbruka. Kaujā piedalījās ne vien lielinieku 3. mehanizētā korpusa 7. un 9. mehanizētās brigādes, bet arī 51. armijas 91. un 279. strēlnieku divīzijas vienības. Uzskatot Jelgavas ieņemšanu par svarīgu stratēģisku uzdevumu, 1. Baltijas frontes pavēlniecība spēkus netaupīja, zinot, ka Jelgavas ieņemšana paver izeju uz Baltijas jūru un rada iespēju sašķelt komunikācijas starp vermahta ziemeļu un centra armiju grupām. Lai realizētu operatīvus mērķus, jau 28. jūlijā Baltijas frontes pavēlniecība deva rīkojumu, apejot Jelgavu, 3. mehanizētā korpusa 8. mehanizētajai brigādei, 417. un 346. strēlnieku divīzijai ieņemt Tukumu, Sloku, Ķemerus, izejot pie Rīgas jūras līča plašā joslā. 31. jūlijā Jelgavas aizstāvju spēki arvien vairāk izsīka, izveidojās neliels aizstāvēšanās četrstūris Lielupes tiltu priekšā, kuru salauzt ienaidniekam tā arī neizdevās.Naktī no 31. jūlija uz 1. augustu Jelgavas aizstāvji atkāpās pāri Lielupei. Pēc tam, kad pēdējās vienības bija atstājušas pilsētas centru, 1. augustā pulksten 2 naktī tiltus uzspridzināja. Kaujas par Jelgavu 15. latviešu grenadieru apmācības un papildinājuma brigādei bija beigušās. Atšķelta no pārējiem, brigādes 3. bataljona daļa ar kaujām un zaudējumiem 29. jūlijā atgāja uz Līvbērzi, atstājot nelielu aizsegu pie Bērzes upes tilta. 30. jūlijā bataljons ap pulksten 4 naktī izturēja kauju Jelgavas – Tukuma lielceļā ar tankiem un kājniekiem, kas triecās Tukuma virzienā. 3. bataljona karavīri, kas palika dzīvi, pievienojās citām vienībām un piedalījās kaujās, likvidējot lielinieku iedzīto ķīli Tukuma rajonā Slokā un Ķemeros.
