Brīdis, kad Latvija tikko nosvinējusi savu 91. dzimšanas dienu, varētu būt piemērots laiks salīdzināt, kā savus nacionālos svētkus svin latvieši un mēs, jaunzēlandieši. Mūsu valsts svētkus sauc par «Waitangi» dienu. Man bija iespēja pavadīt Latvijas dibināšanas gadadienu Rīgā, kur apmeklēju vairākus svētku pasākumus. Biju dzirdējis baumas, ka valdības pārstāvji un policija ekonomiskās situācijas dēļ bija sagatavojušies sliktākajam. Taču es redzēju pilnas ielas latviešu, kuri vismaz ārēji šķita ārkārtīgi lepni un patriotiski noskaņoti. Domāju, krīze ietekmējusi ikvienu, taču likās, ka viņi bija spējuši nolikt slikto noskaņojumu sānis, lai svinētu savus svētkus. Pie «Laimas» pulksteņa man paveicās pienākt tuvu Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Cilvēki pulcējās, lai paspiestu viņam roku, un šķita ļoti priecīgi par šo iespēju. Pēcpusdienā biju parādē, taču tur bija tik lieli cilvēku pūļi, ka nevarēju saskatīt pilnīgi neko. Daudziem apģērbā bija nacionālās krāsas, un teju katram otrajam rokās Latvijas karogs. Vakarā biju pārsteigts par tūkstošiem, kas bija devušies skatīties desmit minūšu ilgo salūtu. Lai tiktu vietā, no kurienes tas labi redzams, vajadzēja ierasties vismaz stundu iepriekš, savukārt pēc tam uz labu laiku bija bloķēta satiksme. Acīmredzamais patriotisms un cilvēku iesaistīšanās ir asā kontrastā ar to, ko esmu pieradis redzēt mājās savas valsts dibināšanas dienā. «Waitangi» diena ir 6. februārī, kad tiek atzīmēta Jaunzēlandes dibināšanas līguma noslēgšana. Tā nosaukums cēlies no parakstīšanas lietas. Līgumu 1940. gada 6. februārī slēdza briti, kuri vēlējās, lai Jaunzēlande būtu zem viņu valdības, un jaunzēlandiešu iedzimto maoru vadītāji. Līgums tika gatavots steigā, un neizglītotie maori pašu parakstītā līguma sekas līdz galam nesaprata. Rezultātā dokuments piešķīra britiem ievērojamas zemes platības, atstājot maoriem krietni mazāk, nekā viņiem pienāktos. Līdz pat šai dienai abas puses cenšas šo jautājumu atrisināt, un maori joprojām cīnās par to, kas, viņuprāt, pieder viņiem. Diemžēl maori daudzos jautājumos ir sašķelti, un tas ietekmē viņu spēju stāties pretī valdībai. Nebeidzamā strīda dēļ «Waitangi» diena kļuvusi par protestu, nevis nacionālo svētku dienu. Jaunzēlandes valsts amatpersonas šajā dienā notiekošajos pasākumos bieži tiek uzņemtas naidīgi. Parasti nav pasākumu, kas būtu paredzēti plašākai sabiedrībai, un pavisam noteikti nenotiek parādes un salūti. Lielākā daļa cilvēku to uztver kā parastu dienu. Pēdējā laikā Jaunzēlandē aizsākusies kustība, lai iedibinātu jaunus nacionālos svētkus. Tās virzītājspēks ir fakts, ka cilvēki vēlas svinības, nevis dienu, kas rada naidīgumu un dalīšanos maoros un Eiropas izcelsmes jaunzēlandiešos. Pagājušonedēļ es arī ciemojos ģimenē, kurā dzīvoju, kad savulaik kā apmaiņas skolēns mācījos Daugavpilī. Jautāju savai «mammai», kā viņa uztver 18. novembri, un viņa atzina – tā ir lieliska diena, kurā krievi un latvieši cenšas vienoties, nevis izkliegt savus viedokļus par diskrimināciju un politiku. Ļoti ceru, ka Jaunzēlande spēs radīt ko līdzīgu tam, ko pieredzēju Latvijā. Svētkus, kurā cilvēki varēs patiesi paust savu patriotismu tā vietā, lai vienkārši dotos uz pludmali vai apdarītu mājas darbus.
