“Zilā ir debess un ūdens krāsa, tā simbolizē atklāsmi un mieru un tiek uzskatīta par garīguma simbolu,” atklāj Heršela grupas mākslinieki, kuru kopdarbu izstāde “Ciano vertikāles un horizontāles” līdz 28. novembrim skatāma Jelgavas Kultūras namā.
Izstādes darbi veidoti cianotipijas tehnikā, kuras galvenā iezīme ir eleganti zilā krāsa. Darbs tiek veidots, uz papīra vai cita materiāla uzklājot speciālu emulsiju un kombinējot to ar dažādiem materiāliem. Šo tehniku mēdz dēvēt arī par gaismas mākslu, jo darba tapšanā ļoti svarīga loma ir saules gaismai vai speciālām UVA un UVB filtru lampām.
Vēsturiski cianotipija ir viens no pirmajiem fotoprocesiem, šo tehniku iesākumā izmantoja botāniķi fotogrammu izgatavošanai. “Cyan” cēlies no grieķu vārda ‘kyaneos’, un tā nozīme ir “zils”. Ar šo nosaukumu tiek apzīmēta zilā krāsa, precīzāk, debeszila, gaiši zila, zaļganzila krāsu gamma. Ar laiku cianotipiju, sauktu arī par “blueprint”, izmantoja fotoreprodukciju radīšanai, rasējumiem, grāmatu ilustrācijām.
“Cianotopija ir robežu nojaukšana starp fotogrāfiju un glezniecību, fotogrāfiju un grafiku, starp dokumentālo un māksliniecisko, tādējādi radot jaunu mākslas produktu. Cianotipija ir mūsu tikšanās vertikāle, un vienmēr zilā krāsa ir mūsu vienojošais elements,” vēstī 2009. gada Liepājas Universitātes profesionālās mākslas maģistratūras beidzēji Dace Lejēja, Anita Zīverte, Zane Beģe-Begge, Solvita Spirģe-Sēne, Aivars Rozenbahs jeb Heršela grupa.
Par to, kā Latvijā cianotipija tapa par mākslu, “Ziņām” stāsta māksliniece Dace Lejēja, kura Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas audzēkņiem pasniedz vizuālo mākslu, mājturību un tehnoloģijas.
– Heršela vārds grupai dots par godu izgudrotājam. Vai viņš pats cianotipiju paspēja pārvērst mākslas tehnikā?
Sers Džons Frederiks Viljams Heršels, kurš dzīvoja 19. gadsimta Anglijā, deva nozīmīgu ieguldījumu fotogrāfijas attīstībā. Viņš atklāja cianotipijas tehniku, bet no mākslas neko nesaprata. To eksperimentu rezultātā esam radījuši mēs paši. Cianotipija ir veids, kā iekļaujamies mūsdienu mākslas procesos, kur nemitīgi tiek meklēti jauni veidi, kā vērot un uztvert mākslu. Heršela grupas māksliniekus vieno māksla, pedagoģija, laba humora izjūta un kopīgas izstādes.
– Kā jūs nonācāt līdz idejai radīt mākslas darbus cianotipijas tehnikā?
Kad 2009. gadā absolvējām Liepājas Universitātes pirmā izlaiduma profesionālās mākslas maģistratūru, katrs strādājām savā tehnikā, kurā aizstāvējām arī maģistra darbus. Mēs bijām ļoti dažādi gan pēc rokrakstiem, gan vecuma, gan mākslas gaumes.
Es griezu un matēju stiklus deviņiem lielformāta gaismas objektiem interjerā, Anita strādāja pie trīs lielformāta vitrāžām, Solvita izpaudās glezniecībā, Zane strādāja pie grafikas tehnikām un novilkumiem. Savukārt Aivars sevi izaicināja kā fotogrāfs, strādājot cianotipijas tehnikā, tas ir arī iemesls, kāpēc saucam viņu par šīs tehnikas ciltstēvu Latvijā.
Pārējiem grupas biedriem mīlestība uz cianotipiju dzima pēc viena vasaras starptautiskā mākslas simpozija Liepājā. Aivars mūs, savus kursabiedrus, uzaicināja uz savu darbnīcu, kur tapa mūsu pirmās cianotipijas. Visiem par pārsteigumu, tās izdevās lieliskas! Tā pamazām sākās mūsu eksperimenti un pētījumi šajā tehnikā. Tās pamatā ir kvalitatīvs foto negatīvs, saule, ķīmija un faktūra. Interesanti, ka nekad nav iespējams iegūt divus vienādus darbus.
Caur cianotipiju mēs veidojam katrs savu vīziju par objektiem, tēliem un notikumiem.
– Izstādē apskatāmo darbu ir diezgan daudz, tādēļ spriežu, ka šī ir tehnika, kas neapnīk. Cik aptuveni darbu tapis, kur izstādīti, un vai joprojām visi pieci ar to nodarbojaties?
Darbi ir radīti no 2009. līdz 2020. gadam, un to patiešām ir ļoti daudz, es nemaz nevaru saskaitīt. Droši var teikt, ka katrs no mums varētu izveidot ciano personālizstādi. Taču uzskatām, ka tas skaistums ir kopā sanākšanā, kā arī tehniku un paņēmienu daudzveidībā. Mums katram ir savs rokraksts, materiāls, eksperimenti. Šī mums ir 26. izstāde, esam izstādījušies Latvijā, Lietuvā un Polijā. Strādājam katrs atsevišķi, jo esam no dažādam Latvijas pilsētām – Jelgavas, Madonas, Saldus un Liepājas. Taču kopā tiekamies Liepājas vasaras starptautiskajos simpozijos un Heršela grupas izstādēs. Tas ir tikšanās prieks, radot un iepriecinot citam citu un skatītāju. Šogad grupa dāvā prieku man – 28. novembrī tiks atzīmēts izstādes noslēgums, tādējādi iepriecinot mani pusgadsimta jubilejā. Un es pati, protams, priecājos, ka varam iekrāsot rudeni cerīgi zilu!
– Kādi materiāli tiek izmantoti, strādājot cianotipijas tehnikā?
Savos darbos izmantojam pārsvarā labas kvalitātes akvareļpapīru, jo uz tā iespējams vairāk eksperimentēt. Svarīgi, ka cianotipijas var arī neizdoties, un tam ir ļoti daudz iemeslu – foto kvalitāte, ķīmijas sajaukšana, saules stiprums, ekspozīcijas laiks vai skalošana. Tas viss nosaka darba kvalitāti, līdzīgi kā kādreiz attīstot filmiņu tumsā fotolaboratorijā. Ir strādāts arī uz korķa un akmens, kas arī ir izaicinājumiem pilns process. Protams, māksliniekam vieglāk ir zīmēt vai gleznot. Cianotipijas gala rezultātu ir grūti paredzēt, tas vienmēr ir pārsteigums, līdzīgi kā Lieldienu oliņa!
– Kas tieši tevi piesaista cianotipijā?
Ļoti patīk zilais tonis, tas atgādina petrolejas zilo glezniecībā, bet tomēr nav! Darbi sanāk cerīgi zili un viegli, tāpēc manos zīda darbos ir romantika, smagums lai paliek papīram. Man ļoti patīk eksperimenti uz zīda, tas ir gan dārgāk, gan sarežģītāk, taču man patīk izaicinājumi. Eiropā esmu redzējusi cianotipiju uz kokvilnas audekla, arī tas šķiet ļoti interesanti.
