Pierādījumu tam, ka pārmaiņas vislabāk redzamas laika distancē, nesen guvu, tiekoties ar kādu bijušo jelgavnieku.
Pierādījumu tam, ka pārmaiņas vislabāk redzamas laika distancē, nesen guvu, tiekoties ar kādu bijušo jelgavnieku. Gadiem diendienā braucot un ejot pa Jelgavas ielām, iepērkoties vienos un tajos pašos veikalos, esam zaudējuši pārmaiņu izjūtu. Tāpēc jo lielāks bija mans pārsteigums, redzot bijušā pilsētas iedzimtā neviltoto pārsteigumu pēc desmit gadu prombūtnes. Tas lika nedaudz citādi palūkoties uz pilsētas kārtību un nekārtību, jēdzībām un nejēdzībām, cilvēkiem un, gandrīz vai pateicu, necilvēkiem. Par ielām, autobusiem un pašvaldību katram Jelgavas iedzīvotājam ir izveidojies nemainīgs spriedums. Tad jau vairs nav nozīmes, vai pašvaldība un komunālie dienesti kaut ko dara. Vieniem šķitīs, ka sliktāk vairs nevar būt, citi paliks vienaldzīgi, bet daži mēģinās uz notiekošo raudzīties daudzmaz objektīvi un gadījumā, ja kāds kaut ko nedara, mēģinās noskaidrot, kādēļ dienests savu darbu neveic godprātīgi.
Bijušais jelgavnieks daudzus gadus nostrādājis kādā Rietumvalstu vides aizsardzības organizācijā, tāpēc īpaša interese viņam bija par to, kas tiek darīts šajā jomā Jelgavā. Ņemot talkā paša piedzīvoto un pieredzēto, kā arī ciemiņa pieredzi, nācās secināt, ka nemaz jau tik bēdīgi ar vēl saglabātām vai saglabājamām vietām Jelgavā nav. Un izdarīt secinājumu – būtu vēl labāk, ja vien paši nemēģinātu sagandēt savu dzīvesvietu. Viens piemērs redzams Pils salā aiz LLU, teritorijā kas nu iekļauta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000” skaitā kā Lielupes palieņu pļavas. Mēs, pilsētnieki, zinām, kas tur izgāza būvgružu kaudzes. Kāpēc viņiem to neatgādinām? Tikai jāatceras, ka tā vieta zināma kā viena no retajām Latvijā, kur varbūt vēl mitinās dzeltenās cielavas. Varbūt. Vai nav skumji to dzirdēt?
To pašu varētu teikt par tām daudzajām vietām, kurām garām ejot, dažbrīd noskurināmies. Piemirstot, ka mēslu čupas “saražojuši” mums līdzās dzīvojošie. Un ne vienmēr tie, kurus uzlūkojam ar nepatiku un smīnu. Gadiem skaļāk un klusāk gan iedzīvotāji, gan “Ziņas” ir mēģinājušas atrisināt šķietami vienkāršu jautājumu – ko darīt ar vecu dīvānu vai ledusskapi? Kādam atdot vai labāk tumsas aizsegā aizstiept līdz miskastei vai tuvējiem krūmiem? Tur tad arī sāk krāties mūsu “kultūras slānis” par prieku nākamajiem arheologiem.
Šajās dienās parādījās ziņa, ka īstenots pirmais ES līdzfinansētais projekts vides sektorā Latvijā. Tas ir Ventspils cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas poligons. Līdzīgs projekts, kura īstenošanā tiek izmantota Briseles nauda, top arī netālu no Jelgavas. Ko tas dos? Vai esam jau laikus ieplānojuši tā izmantošanu vai arī gadiem turpināsies līdzšinējā prakse?
Tas pats sakāms par jau pieminētajām Lielupes palieņu pļavām. Vai, ieguldot pašu un ES naudu, pretī saņemsim mūsu vienaldzību un, kas vēl ļaunāk, vēlmi sakārtoto sagandēt. Neba jau rīdzinieki dodas uz Pils salas galu un izmet tur tukšās plastmasas alus pudeles vai pavasaros nosvilina pērno kūlu līdz ar visām ķīvīšu ligzdām.
Pavadot ciemiņu uz mājām, tumsā gandrīz nostiepos gar zemi, aizķeroties aiz bedres malas pašā ietves vidū. Tā vien gribējās skaļi pateikt kādu biezāku vārdu par vietu, kurā dzīvoju, amatvīriem, kuri gadiem nav varējuši bedri aiztaisīt, un solīties rīt pat meklēt dzīvesvietu kur tālāk, kur bedru nav un saule vispār spīd jaukāk. Vēlāk, mēģinot neiekāpt liftā piečurātajā peļķē, sapratu, ka ne jau Jelgavas Domes administrācija to regulāri dara manā mājā. Paši vien piecūkojam un vienaldzībā pieveram acis, ja redzam to darām citus. Pēc pāris dienām, atgriežoties no ciemiņa pavadīšanas lidostā, braucu pāri tiltam un, lūkojoties uz pili, sapratu: kurš tad, ja ne es. Ne jau to bedri aiztaisīšu. Piespiedīšu darīt to tam, kura pienākumos tas ietilpst.
