Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas, kā arī «Dobeles dzirnavnieka» vadība pagājušajā nedēļā pauda gandarījumu par tikšanos ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku un VID pārvalžu vadītājiem.
Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas, kā arī «Dobeles dzirnavnieka» vadība pagājušajā nedēļā pauda gandarījumu par tikšanos ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektoru Andreju Sončiku un VID pārvalžu vadītājiem.
Harijs Veģeris, būdams cukura ražošanas un realizācijas procesa lietpratējs, norādīja, ka, ņemot vērā Ziemeļvalstu pieredzi, cukura patēriņš mūsu valstī gadā varētu svārstīties 90 līdz 100 tūkstošu tonnu robežās. Fakts ir arī tas: jo zemāks dzīves līmenis, jo vairāk tiek patērēts cukurs. Valsts cukurfabrikas pilnībā nodrošināt pieprasījumu nespēj, taču pēdējos gados pašu ražoto cukuru realizēt kļuvis aizvien sarežģītāk. 1997. gadā trīs cukurfabrikas saražojušas 68 tūkstošus tonnu cukura, pēc gada – par septiņiem tūkstošiem tonnu mazāk. Šogad tiek prognozēts, ka jaunās cukurbiešu ražas pieņemšanas sākumā no 64 tūkstošiem tonnu nepārdots varētu būt 20 tūkstošu tonnu produkcijas. Tātad pārdošana ievērojami atpaliek no patēriņa. Tas savukārt liecina par nezināmas izcelsmes produkcijas eksistenci tirgū.
Kontrabanda kaitē ražotājiem
Par lielāko nelegālā cukura izcelsmes avotu H.Veģeris uzskata produkcijas tranzītu. Jebkurš eksportētājs rēķinās ar pārkraušanas zudumiem un iekrauj vairāk produkcijas, nekā paredz līgums. Un tikai teorētiski iespējams, ka pēc pārkraušanas ostu atstāj tikpat daudz tonnu, cik kuģī ir, tam ienākot. Praktiski tā nenotiek. Tāpēc šis process būtu pastiprināti kontrolējams, iekšzemē to izdarīt jau ir ievērojami grūtāk.
Ražotājiem būtiski kaitējis arī Latvijā ievestais Igaunijas cukurs. Joprojām daudzās vairumtirdzniecības bāzēs preci var nopirkt par skaidru naudu. Tā, summējot kopā visus it kā šķietamos sīkumus, arī veidojas legālo ražotāju zaudējumi.
Liepājas Cukurfabrikas direktore Valentīna Zabe apliecināja, ka ražotājus uztrauc iespēja Latvijā iegādāties vācu, poļu un dāņu cukuru. Savukārt uz atbildīgajām iestādēm rakstītajām vēstulēm atbildes nav sagaidītas.
Zināma tirgus daļa iet garām
Apstākļos, kad nelegālā cukura tonna nopērkama par 100 līdz 150 latiem lētāk, kontrabanda ir neizbēgama. Lētāko preci savas produkcijas ražošanai visvairāk izmanto daudzie nelielie konditorejas cehi. Tas ir reāls tirgus, kas iet garām pašmāju cukura ražotājiem.
– Katra nelegālā cukura tonna nozīmē zaudējumus ne vien cukurfabrikām, bet arī cukurbiešu audzētājiem un valstij – nesamaksātu nodokļu veidā, – lūdzot aktivizēt kontroli, norādīja V.Zabe.
Ražotāju veiktā tirdzniecības analīze rāda, ka cukurs visos rajonos tiek patērēts vienādi, taču realizācijas bilance ir atšķirīga. Tas savukārt liecina par viltus produkcijas pakotāju un pārdevēju aktivizēšanos, kas sevišķi raksturīgi ir Latgalē. Ražotāji ir gandarīti par atklātajiem noziegumiem un cer, ka vainīgie tiks bargi sodīti. Vienlaikus viņi kontroles iestādes aicina uz lielāku publicitāti, kas citu aktivitāšu starpā arī varētu dot savu artavu netīrā biznesa apkarošanā. Ražotāji apliecināja gatavību jebkurā diennakts laikā iesaistīties pārbaudēs un izteica cerību, ka šī tikšanās nebūs formāla, bet izvērtīsies pastāvīgā sadarbībā.
Nav sakārtots iekšējais tirgus
«Dobeles dzirnavnieka» ģenerāldirektors Broņislavs Skrebs domā, ka graudu tirgus ir daudzmaz sakārtots un labība kontrabandas ceļā lielos daudzumos valstī neienāk. Taču par miltiem viņš nav tik pārliecināts. Proti, vidēji Latvijā, neskaitot pārstrādes uzņēmumus, mēnesī tiek patērēts 13 tūkstošu tonnu kviešu miltu. Šogad graudu pārstrādātāji ik mēnesi realizējuši tikai 8,8 līdz desmit tūkstošu tonnu. Pēc B.Skreba domām, tas mazāk ir saistīts ar kontrabandu, vairāk – ar nesakārtotību iekšējā tirgū, kur liela daļa produkcijas tiek realizēta bez uzskaites. Pie mums ir ļoti grūti noteikt īsto labības ražu, to kavē arī dubultā un pat trīskāršā grāmatvedība. Tirgū nonāk produkcija par dempinga cenām, bet legālie ražotāji ar trīs četru procentu rentabilitāti ir spiesti balansēt uz izdzīvošanas robežas. Pagājušajā gadā tika atklāts liels daudzums viltota iepakojuma, tādēļ dobelnieki bija spiesti tērēt līdzekļus tā nomaiņai.
Kontroles iestādes statistika
VID Zemgales reģionālā iestāde pagājušajā gadā veikusi 2350 pārbaudes, un 884 gadījumos konstatēti dažādi pārkāpumi. No 1054 tirdzniecības objektu pārbaudēm 400 vietās bijuši pārkāpumi un uzlikts sods – 16 tūkstošu latu. Pārkāpumi cukura un miltu realizācijā nav konstatēti.
Lai pārliecinātos par lauksaimnieku apstrādātās zemes platībām, apzinātu kaltes un dzirnavas, VID sadarbojas ar pašvaldībām.
Šogad pirmajos četros mēnešos valstī pārbaudīti 5187 mazumtirdzniecības uzņēmumi, 2238 no tiem bijuši pārkāpumi. No 358 vairumtirdzniecības uzņēmumiem pārkāpumi konstatēti 108, raksturīgākie – kases aparātu nelietošana un pavaddokumentu nenoformēšana. Ar cukura un miltu realizāciju saistītie pārkāpumi atsevišķi nav nodalīti. Taču cīņu ar nelegālās izcelsmes cukuru iekšzemē, ja tas ticis garām robežas barjerai, VID Galvenās nodokļu maksātāju pārvaldes direktors Jānis Nesaule pielīdzina vējam, kas dzenā smiltis.
Produkciju ir grūti identificēt
– Pārbaudēs cukuru bez pavaddokumentiem nekur neatradīsiet. Bet vai tas tiešām ir vietējās cukurfabrikās ražotais? – norādot uz identifikācijas grūtībām, jautāja VID Lielo nodokļu maksātāju pārvaldes direktore Zaiga Valtere.
VID Muitas pārvaldes direktors Aivars Krastiņš norādīja, ka tranzītu pārvadājumi tiekot kontrolēti, noformējot dokumentus, un Tranzīta kontroles daļas informācija cukura tranzīta jomā liecinot, ka visas deklarācijas caur ostām esot noslēgtas. Kā kontrabandas produkcija pērn aizturēts vairāk nekā 1700 tonnu cukura. Kontrabandas apkarošanas centra lietvedībā pašlaik esot četras krimināllietas. Kad kravu deklarāciju skaits gadā pārsniedz miljonu, simtprocentīga kontrole nav iespējama. Tāpēc muita, izmantojot riska analīzi (šaubīga valsts, šaubīga piegādātājfirma, šaubīgs pārvadātājs u.tml.). Cukura nozarei šajā jomā esot piešķirta prioritāte.
VID Finansu policija par cukura kontrabandu ierosinājusi septiņas krimināllietas. Iegūt reālus rezultātus grūti tāpēc, ka ekspertīzē nav iespējams pierādīt, kurā rūpnīca cukurs ir ražots (vietējie ražotāji gan apgalvo, ka savu produkciju pazītu jebkurā laikā, ja nu vienīgi nakts tumsā ne). Konstruktīvs bija Z.Valteres priekšlikums sadarboties ar ražotājiem, izstrādājot metodiku un noteiktu produkcijas identifikācijas veidu VID tematiskajām pārbaudēm.
Kopumā pirmā tikšanās VID Zemgales reģionālajā iestādē informācijas apmaiņas, problēmu konkretizēšanas un turpmākās sadarbības jomā vietējā tirgus aizsardzības nolūkā uzskatāma par vērtīgu.
