Kad populisma patronas izšautas, šķiet, neatliek nekas cits, kā atgriezties pie tradicionālām un jau pārbaudītām atbalstītāju piesaistīšanas metodēm, piemēram, pie partijas proklamētā politiskā kursa ievērošanas un nenovirzīšanās no tā.
Kad populisma patronas izšautas, šķiet, neatliek nekas cits, kā atgriezties pie tradicionālām un jau pārbaudītām atbalstītāju piesaistīšanas metodēm, piemēram, pie partijas proklamētā politiskā kursa ievērošanas un nenovirzīšanās no tā. Skaidrs, ka tas nav tik izdevīgi kā zākāt politiskos konkurentus, taču ilgtermiņā partijām stingra politiskā kursa ieturēšana noteikti «atmaksājas» ar vēlētāju uzticību. Izskatās, ka par to ir sācis domāt pēdējā laikā identitātes problēmu māktais «Latvijas ceļš» («LC»), kura priekšsēdētājs Andris Bērziņš pagājušās nedēļas nogalē «LC» kongresā paziņoja, ka «LC» pašvaldībās noteikti nesadarbošoties ar sociāldemokrātiem, savukārt labprāt, strādājot pašvaldībās, vēlas sadarboties ar pašreizējiem koalīcijas partneriem valdībā – Tautas partiju un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK. Uzreiz jāpiebilst, ka pagaidām gan tas ir tikai paziņojums, «LC», kā zināms, pagaidām ir vienīgā partija, kas nevar lepoties ar atrašanos Saeimas opozīcijā, tāpēc šāds politiskā spēka līdera paziņojums ir jāuztver piesardzīgi un iespējams, pat kā priekšvēlēšanu kampaņas neatņemama daļa, kuras mērķauditorija ir apzinīgākā vēlētāju daļa.
Protams, pašmāju sociāldemokrāti, daudzus no kuriem «LC» priekšsēdis nepielīdzina tiem sociāldemokrātiem, kas ir pie varas Rietumvalstīs, nav palikuši ar atbildi parādā un LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs ir steidzis nākt klajā ar atziņu, ka pēc šādiem, viņaprāt, neapdomīgiem apgalvojumiem «LC» deputātiem ārpus Rīgas būs apgrūtinātas iespējas veidot koalīcijas. LSDSP priekšsēdis arī atgādina, ka daudzās pašvaldībās būs grūti izveidot koalīciju bez sociāldemokrātiem.
Šķiet, to var arī pilnā mērā attiecināt uz Jelgavu, kur LSDSP atbalstītāju pulks varētu būt lielāks nekā citām partijām, un runas par potenciālo sociāldemokrātu koalīciju ar «ceļiniekiem» un «zemsaviešiem» ar Andri Rāviņu no Latvijas Zemnieku savienības koalīcijas priekšgalā pa Jelgavu klīst jau vismaz pusgadu. Un kā būs pēc 11. marta? Vai tiešām «LC» būs gatavs atteikties no iespējām iesēsties domnieku krēslos un savu cilvēku izvirzīšanas atbildīgos pašvaldības amatos tikai mīta par kaut kādu taisno mugurkaulu dēļ? Par to jāšaubās. Arī atgaiņājošais sauklis, ka koalīcijas izveidi galvenokārt noteiks Domē ievēlētās personālijas, nevis politisko partiju ideoloģiskās platformas, liecina par to, ka darbam opozīcijā vismaz patlaban negatavojas neviena partija. Tātad visi «draudzēsies» ar visiem, un ir iespējamas pat ļoti neiedomājamas kombinācijas.
Uz to vedina domāt arī daudzu politisko spēku bailes publiski deklarēt iespējamos un neiespējamos koalīciju partnerus, jo negribas taču nodedzināt tiltus aiz sevis. Ir dzirdēts arī teiciens, ka politikā nav draugu, ir tikai intereses. To var tulkot arī tā: politikā nav principu, ir tikai intereses. Diemžēl tieši intereses un tikai intereses ir galvenais vadmotīvs daudziem politiskajiem spēkiem. Šādā gadījumā solījumi vēlētājiem ir tikai kārtējais nepieciešamais instruments to realizēšanai.
Ar nožēlu jāsecina, ka Latvijā tikpat kā nav politisko spēku, kas rūpētos par savas partijas tēlu un censtos to nesabojāt, nevis siekaloties par kārtējo «tortes» gabalu. Un ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī starpvēlēšanu periodā. Kā būs Jelgavā, to vēl redzēsim, taču jebkurā gadījumā šādus notikumus vēlētājiem nevajadzētu aizmirst. Diemžēl pašmāju politiķi ir sākuši neslēpti spēlēt uz vēlētāju īso atmiņu. Un daudziem augsto siltummaksu nomāktajiem jelgavniekiem neatliek līdzekļu biezpiena iegādei, lai stiprinātu atmiņu. Bet biezpiens – tas varētu būt veselīgi ne tikai vēlētājiem, bet arī Domei, kurai ir nosliece pārdozēt «sviestu».
