Atkal varas gaiteņos sākas runas, kur ņemt naudu, naudu, naudu. Vieglākais – no pensijām. Mans skatījums: valsts maku varētu salīdzināt ar darbīgās rokas pirkstiem. Teiksiet, kod kurā gribi, sāpēs. Protams, bet kurš vajadzīgāks? Valdība nolemj upurēt pensionārus. To saradies par daudz… Bet varbūt paskaitīsim citādi?Īkšķis – pirksts, bez kura neiztikt. Tie varētu būt vecie pensionāri, kas aizgāja pensijā ar padomju laikā nonivelēto 120 – 130 rubļu pensiju. Visu savu mūžu cietuši, vai apspiest vēlreiz? Lai kaut vecumdienas padzīvo pie rupjmaizes. Rādītājpirksts – arī bez tā neiztikt. Tie varētu būt represētie, kas cietuši visvairāk un kuriem par katru tālumā nodzīvoto gadu pielikti nepilni 20 santīmi (asins nauda). Vai nogriezt viņiem? Tas būtu pavisam negodīgi. Īkšķis norādīja ceļu uz augšu, uz savu valsti, rādītājs – tikai uz priekšu! Garais pirksts – pensionāri, kas gada vai nedaudz garākā laikā, izmanīgi būdami, tika pie paaugstinātas pensijas, bieži gan rīkojoties pretlikumīgi. Visu mūžu nostrādājuši, saņemot zemu atalgojumu, pēkšņi aizgāja labi atalgotā darbā, un pensija kabatā. Viena gada laikā!Zeltnesis – tie, kas visos laikos prata izgrozīties, lai iegūtu no valsts iespējami daudz labuma. Tāpēc jau sauc par zelta nesēju! Un beidzot mazais pirkstiņš – tie, kas vēl nav pensijā, ieskaitot valstsvīrus, labi atalgotus ierēdņus, tiesnešus, kuri «mirst badā» un, kad valsts grimst nabadzībā, pieprasa sev algas pielikumu. Ja nu sāktu ar šo? Sāpēs, protams! Var daļu pat amputēt, bet darba spējas rokai nezudīs.Protams, šādā skaidrojumā esmu ieinteresēts, jo esmu represētais.
