Pirms simts gadiem kādā meža malā auga liela liela lazda, kurā katru gadu bija daudz daudz riekstu.
Pirms simts gadiem kādā meža malā auga liela liela lazda, kurā katru gadu bija daudz daudz riekstu.
Kādā rudens dienā, kad rieksti bija nogatavojušies un bira zemē, lai audzētu jaunas lazdas, viens maziņš riekstiņš palika karājoties kokā. Viņš gaidīja savu lielo dienu, otru dienu, trešo dienu, bet kā nekrita zemē, tā nekrita. Pēkšņi viņš ieraudzīja cilvēkus, kas ar maziem groziņiem rokās nāca lasīt riekstus. Kad cilvēki bija tikuši līdz lazdai, kurā karājās riekstiņš, viņi iesaucās: «Ai, cik daudz riekstu! Un cik visi ir lieli!» Un ņēmās lasīt zemē sakritušos lielos riekstus. «Ei, jūs! Paņemiet mani arī!» viņiem sauca mazais riekstiņš, taču cilvēki nedzirdēja. Viņi aizgāja, bet mazais riekstiņš palika karājoties lazdas zarā. Te pēkšņi atlaidās zaļās vārnas bērns un prasīja: «Kāpēc tu raudi?» «Kā lai neraudu, ja visi rieksti nobiruši un salasīti, bet es vienīgais palicis…» «Es tev palīdzēšu!» riekstiņam apsolīja vārnēns. «Paņemšu tevi līdzi uz ligzdu, tur būsi drošībā.» Taču tam riekstiņš nepiekrita, un vārna aizlaidās.
Nākamajā dienā mazais riekstiņš pamodās un ieraudzīja neparastu skatu sev visapkārt. Viņš bija nokritis zemē! «Kāda laime! Urā! Urā!» viņš sauca un priecīgs devās plašajā pasaulē.
Mazajam riekstiņam pretim nāca pele. «Labdien!» riekstiņš viņu sveicināja. «Labdien!» pele viņam atbildēja. «Kas tu esi un kā tevi sauc?» «Riekstiņš,» sacīja ceļotājs. «Atnāc pie manis ciemos!» pele riekstiņu aicināja. Riekstiņš paklausīja, bet pele – «šņakt!» – un aprija mazo riekstiņu.
Liene Pauloviča, Salgales pamatskolas 5. klasē
