Vai rakstnieces Annas Brigaderes vecvectēvs ieceļoja Kurzemē no Briges pilsētas apkaimes?
Pētot savu dzimtas koku, fiksējot izjūtas, septiņdesmit piecus gadus vecā jelgavniece Līga Brigadere sarakstījusi stāstu jeb, kā pati smaidot saka, nosapņojumu par trim flāmu puišiem, kuri 18. gadsimta beigās ar kuģi no Beļģijas ieceļoja mēra un karu noplicinātajā Kurzemē un no kuriem viens – Miķelis Kristiana dēls Brigaders (1760 – 1833) bija rakstnieces Annas Brigaderes (1861 – 1933) vecvectēvs. Rakstītais balstās uz ierakstiem baznīcu grāmatās un muižu revīzijas aktos, kurus Latvijas Valsts vēstures arhīvā sameklējis Brigaderu dzimtas pārstāvis mērnieks Andrejs Zuševics. Skaidrs, ka Kalnamuižas zemnieks M.Brigaders dzīvoja uzvārdu došanas laikā, un pastāv diezgan ticama varbūtība, ka viņa uzvārds, kurā dažādi skrīveri vienmēr saglabājuši sakni «Brig» un «Brug», liecina par to, ka Miķelis tika apzīmēts kā vīrs no Briges. Lai arī drošu pierādījumu šim faktam nav, A.Zuševics savus pētījumus domā turpināt. Varbūt kādā dokumentā Latvijā vai Beļģijā parādās precīzākas norādes par M.Brigadera izcelsmi? Dvēseles izjūtasL.Brigadere atceras, ka vēl padomju laikos ekskursijā Sanktpēterburgā, staigājot pa Ermitāžu, viņa apsēdusies flāmu zālē un tikai pēc laba brīža ar lielu piespiešanos spējusi piecelties un iet tālāk. Vecmeistara Antonisa van Deika (1599 – 1641) gleznā attēlotais vīrietis it kā skatījies viņai tieši acīs, un licies, ka tūlīt atdzīvosies un teiks ko ļoti svarīgu. Līdzīgas izjūtas saistībā ar Flandriju un Brigi manījuši arī citi Brigaderu dzimtā. Var piebilst, ka iemīļotā A.Brigaderes pasaku luga «Sprīdītis» ar savu «Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas! Aizved mani uz laimīgo zemi!» saistās ar ilgām pēc tālas dzimtenes. Varbūt rakstniece tās saņēma mantojumā no sava vecvectēva? Saīsināti publicējam pārstāstu no L.Brigaderes sacerējuma. Zemes bērniem par mazLaiks – 1760. gads. Vieta – Flandrija. Lauku apvidus aiz Briges virzienā uz Ardēnu kalniem. Darbojošās personas – triju māju saimnieki. Vienu sauca Kristians, otro – Zāmals, trešo – māju «Lielie pagalmi» saimnieku – varbūt sauca Jans ar īso a. Visu triju ģimenēs togad bija piedzimis pa dēlam. Kristianam tas bija sestais dēls – Miķelis –, Zāmalam – piektais dēls Dāvus, bet Janam dēls, kurš mantoja sava tēva vārdu, bija ieradies jau desmit bērnu ģimenē. Visi trīs saimnieki svētdien pie baznīcas bija satikušies un izskatījās diezgan noraizējušies. Viņi bija tajos gados, kad vēl pašā vīru spēkā, bet nu ar to spēku bija jākļūst prātīgākiem. Šejienes zeme bija auglīgāka nekā otrpus Briges uz jūras pusi, kur baltā smiltiņā pazūd visi mēsli un raža sanāk tikai pāris bērnu uzturēšanai. Lai zeme nebūtu jādala un saimniecība saglabātos, zēniem, izaugot par vīriem, bija jāskatās pēc kāda amata. Jūrā puikas reti kad gribēja iet. Zeme bija mīļāka. Pilsētās vairāk dzīvoja franciski runājošie valoņi. Tomēr lielajās audekla austuvēs, kur allaž vajadzēja strādniekus, arī dažs flāms atrada darbu un maizi. Pilsētā vienmēr kaut ko būvēja un vajadzēja mūrniekus, namdarus, krāsotājus, kalējus. Tur pēc iesvētes mācības bija domāts skatīt vietu arī 1760. gadā dzimušajiem kaimiņiem. Nauda nav argumentsLaiks gāja, puikas auga slaidi, garrokaini un garkājaini. Jā, un garie, mazliet kumpainie deguni bija kā no lielā flāma van Deika gleznām nākuši. Kā jūtot kopīgo nākotni, viņi ļoti turējās kopā. Kaimiņu puišus iesvētīja visus vienā svētdienā rudens pusē. To pēcpusdien Kristians savu jaunāko dēlu iesauca istabā un atgādināja, ka tagad viņš ir liels un jādomā par māju pamešanu. No lādes tēvs izvilka divus ādas maisiņus. Mazāko pasniedza Miķelim un teica, ka tā būšot nauda, ar ko pašam iztikt un ko maksāt meistariem par apmācību. Lielāko maišeli viņš pavārstīja rokās un iemeta lādē atpakaļ. «Tas arī būs tavs, bet kam lielākam. Varbūt gribēsi savu darbnīcu taisīt, varbūt pilsētā māja patrāpās,» dēlam teica Kristians. «Bet, tēvs, ja tev naudas tik daudz, varbūt varu neiet nekur un palikt tepat mājās?» jautāja Miķelis. «Nē, dēls, mūsmājās tā nav pieņemts. Mājās dzīvo tik cilvēku, cik ir vajadzīgs zemes apkopšanai. Ja cilvēks nebūs stingrā darbā, tā vērte pazudīs.» Kurzemes lielkunga aicinājumsAk, Miķelim jau rīt ceļš zem kājām uz pilsētu, tad jau Dāvus arī ies pie sava tēvoča uz enkuru darbnīcu vēl aiz Briges uz jūras pusi – Zēbrigē. Mācekļa darbs prasīja zināmu piespiešanos. Turpmāk puiši satikās diezgan reti. Dāvum Zēbrigē bija radušies jauni paziņas. Vakaros jūrnieku krodziņos varēja paklausīties, ko stāsta jūrnieki. Miķelis ar saviem vadmalas aužamajiem stāviem bija iepazinies, bet ne iedraudzējies. Darbnīcas griesti likās par zemu viņa slaidajam augumam, likās, ka jāpaceļ rokas un tie jābīda uz augšu. Tad vienā pavasara pievakarē audēju darbnīcā ieskrēja Dāvus. Noprasīja, cik ilgi vēl Miķelis strādās, esot lielāka runāšana. Izrādās, ka jūrnieku krodziņā kapteiņi no Baltijas pēc ēšanas un dzeršanas teikuši, ka jānodod ziņojums no Kurzemes lielkunga: «Visiem, visiem, kas grib darbu, kāds patīk, un zemi strādāt, cik patīk, aicinājums braukt uz Kurzemi, jo pēc lieliem kariem un sērgām šai zemē trūkstot stipru vīru, saimnieku un meistaru.» Turklāt Kurzemes lielkungs solot dēlus pirmajā paaudzē karavīros neņemt. Ko Miķelis par to sakot? Viņš atbildēja, ka zemi jau gribētos ļoti, bet – kā ar valodu? Tur varbūt vācu valoda vēl nesaprotamāka? Dāvus, kas bija saklausījies jūrnieku teikto, stāstīja, ka muižas ļaudis runājot vāciski, bet zemniekiem esot sava kursenieku valoda, ko varot iemācīties. Vienā uzvārdā, bet ne brāļiStāsta turpinājumā brīvpilsētas Briges pilntiesīgi pilsoņi un amatu pratēji kalējmeistars Dāvus Zāmalsons un vēveris Miķelis Kristiansons (vēlākajos reģistros Rīgā abi pieminēti kā Brugder) nolīgst ar jūrniekiem doties uz Rīgu. Pēdējā brīdī viņiem pievienojās trešais draugs – muzikants Jans, kurš vēlāk no burinieka nokāpis nevis Rīgā, bet Liepājā, kur par krodzinieku bijis kuģa kapteiņa brālis. Savukārt Miķelis un Dāvus Rīgā satikuši firsta Līvena cilvēku no Bukaišu muižas, kas meklējis labu kalēja amata pratēju. Tā Bukaišos ieradušies divi vienādos pavārdos jeb uzvārdos, kas brāļi nav bijuši, bet kā brāļi turējušies. Vēlāk Miķelis dzīvoja Kalnamuižā jeb Tērvetē. No vecmāmiņas saglabājies nostāsts, ka viņš kā franču valodas pratējs pavadījis Kalnamuižas grāfieni ceļojumā uz Vakareiropu. Starp Miķeļa daudzajiem pēctečiem tad arī ir Anna Brigadere. Brige šodien nav tāluViss pasaulē atstāj pēdas – gan dzīvie, gan agrāk dzīvojušie. Informācijas tehnoloģijas strauji attīstās. Varbūt, ka pēc laika varēs palūkoties kādas ierīces monitorā un kā filmā redzēt, kas tad īsti notika vecajos laikos, cik patiesa bija līdz tam zināmā vēsture. Jūnija sākumā šā raksta sagatavotājam veicās aizbraukt uz veco viduslaiku pilsētiņu Brigi (no Beļģijas galvaspilsētas Briseles tā ir simts kilometru jeb ar vilcienu stundas brauciena attālumā). Par rakstnieces A.Brigaderes saistību ar Brigi, šķiet, vairāk nekā pieklājības interesi izrādīja pilsētas pašvaldībā strādājošais mākslas zinātnieks Žans Pjērs Estērs. Protams, šajā lietā derētu skaidrāki dokumentāli pierādījumi. Taču dažkārt pozitīva nozīme var būt arī nojausmām, domām, pieņēmumiem, kas atgādina par mūsu seno saistību ar Eiropu.
