Ja ekoloģiju jeb visu to, kas nav kaitīgs videi, iedomājamies kā apli, tad to veido daudz dažādu segmentu: ekoloģiska pārtika, ekoloģiskā būvniecība, ekoloģisks iesaiņojums un pat ekoloģiskas rotaļlietas.
Ja ekoloģiju jeb visu to, kas nav kaitīgs videi, iedomājamies kā apli, tad to veido daudz dažādu segmentu: ekoloģiska pārtika, ekoloģiskā būvniecība, ekoloģisks iesaiņojums un pat ekoloģiskas rotaļlietas. Šoreiz runāsim par ekoloģisko pārtiku, ko beidzamajā laikā Latvijā ražo tā dēvētajā bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tai tiek paredzēta liela nākotne, jo cilvēki arvien biežāk vēlas ēst dabīgas izcelsmes «tīru mantu». Protams, kurš nu to var atļauties, jo bioloģiskā lauksaimniecība izmaksā dārgāk.
Latvijā beidzamajos piecos gados attīstījusies jauna lauksaimnieciskās ražošanas joma – bioloģiskā lauksaimniecība (BL). Arvien palielinās gan zemnieku, gan dažādu ar lauksaimniecību saistītu organizāciju interese par to. Tagad Latvijā ar šo lauksaimniecības virzienu nodarbojas jau vairāk nekā 200 saimniecību, veidojot apmēram 0,2 procentus no to kopskaita un 0,57 procentus no lauksaimniecībā izmantojamās platības. Galvenokārt bioloģiskos produktus ražo graudkopībā, dārzeņkopībā, piena lopkopībā un biškopībā.
Bioloģiskajā lauksaimniecībā darbojas divas sabiedriskas organizācijas: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienība (dibināta 1995. gadā) un bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas institūcija «Vides kvalitāte» (izveidota 2000. gada rudenī).
Kopš 2001. gada bioloģiski saimniekojošie zemnieki var saņemt atbalstu no valsts subsīdiju programmas «Par valsts atbalstu Eiropas Savienības kvalitātes prasībām atbilstošas produkcijas ražošanai», par bioloģiski apsaimniekotām platībām un bioloģiski audzētiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Lai sakārtotu BL likumdošanu, 2001. gada martā un decembrī apstiprināti grozījumi Lauksaimniecības likumā. Līdz 2003. gada maijam paredzēts apstiprināt Ministru kabineta noteikumus «Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites un aprites sertifikācijas kārtība», «Bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē iesaistīto personu reģistrācijas kārtība» un «Bioloģiskās lauksaimniecības produktu valsts uzraudzības un kontroles kārtība».
Visā pasaulē par bioloģisku tiek uzskatīta tikai tā produkcija, kas ir sertificēta, tas ir, kuras ražošanas process tiek kontrolēts un kuru apliecina attiecīgs sertifikāts. Praktiski bioloģisko saimniecību sertifikācija Latvijā notiek jau no 1990. gada. Sertifikācijas noteikumi paredz, ka:
bioloģiskā ražošana ir saistīta ar noteiktiem ierobežojumiem attiecībā uz minerālmēslu un pesticīdu izmantošanu, kā arī ar ierobežotu sintētisko un vāji šķīstošo mēslojumu lietošanu;
visas bioloģiskās produkcijas ražošanas stadijas līdz pat tirdzniecībai jāpakļauj inspekcijai;
dalībvalstī, kurā notiek bioloģiski lauksaimnieciskā ražošana, ir jābūt kompetentai valsts institūcijai, kas saņem informāciju par sertificētajiem uzņēmumiem un pārrauga sertifikācijas procesu;
katru gadu notiek atkārtota uzņēmumu sertifikācija.
Bioloģiskās lauksaimniecības galvenie uzdevumi Latvijā:
nodrošināt augošo BL produktu iekšējo tirgu;
attīstīt BL produktu pārstrādi;
izveidot BL izglītības sistēmu.
Kas ir bioloģiskā lauksaimniecība?
Tas ir videi draudzīgs saimniekošanas veids, ievērojot bioloģiskās lauksaimniecības noteikumus un stingri kontrolējot BL principu ievērošanu. Bioloģiskie produkti tiek audzēti saskaņā ar dabu videi draudzīgā veidā, izmantojot dabas pašregulējošos procesus. BL pamatā ir princips, ka katra lauku saimniecība, katrs dārzs veido bioloģisko sistēmu, kurā augsne un tajā notiekošie procesi, augi un dzīvnieki, ir cieši saistīti.
Šis vienotais komplekss vislabāk funkcionē, ja pastāv cieši noslēgta aprite starp augsni, augiem un dzīvniekiem un ja sistēmai netraucē svešas vielas un iedarbības. Tāpēc ķīmiski sintezēto minerālmēslu, pesticīdu un herbicīdu lietošana nav atļauta. Tos aizstāj ar dabiskiem pasākumiem un darbībām, kas stabilizē šo dzīvības procesu kopumu, veicina to, kā arī palielina augsnes auglību un uzlabo augu un dzīvnieku veselību.
BL svarīga ir organisko mēslu lietošana. Mēslošanas būtība ir augsnes dzīvības procesu veicināšana un tās bioloģiskās aktivitātes un daudzveidības palielināšana, lietojot galvenokārt sadalījušos kūtsmēslus, vircu, augu atliekas (vēlams no pašu saimniecības), audzējot slāpekli saistošus un trūdus vairojošus augus – pākšaugus, zaļmēslojuma kultūras un starpkultūras –, lietojot kaļķošanas un augsni ielabojošus materiālus, kā arī veicot saudzējošu augsnes apstrādi.
Augu aizsardzības un dzīvnieku veselības problēmas kontrolē tikai ar profilaktiskiem pasākumiem un lietojot dabīgas vielas, kā arī izvēloties vietējiem apstākļiem piemērotas sugas un šķirnes. Piemēram, lauksaimniecības kultūru sēnīšu slimību ierobežošanai lieto tīruma kosas uzlējumu, insektus atvaira ar asi smaržojošām vielām, nezāļu ierobežošanai izmanto augu maiņu, pareizu augsnes apstrādi un iestrādājot kompostētus kūtsmēslus. Rosinot augsnes dzīvības procesus, tiek veicināta augu izturība pret kaitēkļiem un slimībām. Lauksaimniecības dzīvniekiem infekcijas slimību profilakses pamatā ir labas, kvalitatīvas barības izēdināšana, regulāras kustības, stipras rezistences veidošana. Fitosnitāriem un homeopātiskiem līdzekļiem tiek dota priekšroka, salīdzinot ar ķīmiski sintezētām veterinārajām zālēm.
Bioloģiskās lopkopības produkcijas ieguvei tiek izmantoti tikai bioloģiski audzēti un ar bioloģisku lopbarību baroti lauksaimniecības dzīvnieki. To turēšanas apstākļi atbilst dzīvnieku labturības prasībām, tiek nodrošinātas pastaigas visu gadu un ganības veģetācijas periodā.
BL produktu pārstrādē tiek izmantoti produkti tikai no sertificētām bioloģiskajām saimniecībām. Pārstrādes procesā netiek izmantoti sintētiski konservanti un citas ķīmiski ražotas vielas. BL produktu ražošana, pārstrāde, iepakošana, tirdzniecība un transportēšana tiek stingri kontrolēta. Saimniecībā aizliegts uzglabāt vielas, kuru lietošana neatbilst BL noteikumiem.
Iespējas eksportēt
Eiropā un visā pasaulē pieprasījums pēc ekoloģiski tīras produkcijas, tajā skaitā pēc bioloģiskās pārtikas, nepārtraukti palielinās. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šādu produkciju Eiropas Savienība (ES) gatava atbalstīt arī Latvijā. Arī pašās ES valstīs fermeri tiek mudināti pievērsties BL, taču tas, pirmkārt, ir dārgi, turklāt Rietumeiropā vide jau ir tik ļoti sagandēta, ka jāpaiet daudziem gadiem, iekams zeme atgūst savu pirmatnējo neskartību. Lai gan vairākas ES valstis pieņēmušas optimistiskas programmas, kurās paredz attīstīt BL (piemēram, Vācijā zemnieki aicināti darboties, lai līdz 2010. gadam valstī spētu saražot 20 procentu bioloģiskās pārtikas no kopējā apjoma), tas nenotiks tik drīz. Tāpēc ļoti daudz bioloģiskās, ekoloģiskās pārtikas tiek iepirkts ārzemēs. Tiesa, tāpēc jāievēro samērā drakoniski un pat sākotnēji šķietami pārspīlēti nosacījumi, taču, iesaistoties jebkurā spēlē, ir jāpieņem vispārējie noteikumi. Turklāt tas patiešām atmaksājas, jo bioloģiskā pārtika ir aptuveni trīsreiz dārgāka. Ja aplūko pievienotās diagrammas un tabulu, kļūst skaidrs, ka lielai daļai Latvijas zemnieku varētu likties interesanta un perspektīva pievēršanās BL.
Mūsu valstī ir izstrādāti un pieņemti ar ES saskaņoti normatīvie akti, kas ne tikai paredz BL produkcijas ražotāju atbalstu, bet arī nodrošina visu normatīvu izpildi. Piemēram, ir diezgan piņķerīgs BL saimniecības reģistrēšanas process, jāievēro daudz dažādu nosacījumu, piemēram, jaunputnu vai mājdzīvnieku iegādē, lai tos izmantotu bioloģiskās pārtikas ražošanai, jābūt gataviem, ka jebkurā brīdi var ierasties pārbaude, lai konstatētu, ka patiešām ražošana notiek atbilstoši prasībām. Par to visu sīkāku informāciju var iegūt gan Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienībā, gan sertifikācijas institūcijā «Vides kvalitāte», kā arī Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centros (piemēram, Ozolniekos).
Cilvēkam veselīgs ir viss, kas nāk no Dieva
Pēdējā laikā Latvijā arvien populārāks kļūst Zaļais tirgus. Piemēram, Līvu sēta Rīgā ir iecienīta vieta, kur rīdzinieki arvien labprātāk ierodas, lai iegādātos ekoloģiski tīru pārtiku. Šā tirgus «tēvs» ir pazīstamais restorāna «Vincents» šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.
Visa pamatā ir ideja. Ja tā rod atsaucību, rodas kustība, pārliecība un dzīvesveids.
Mārtiņš saka: «Būdams profesionāls pavārs, prasu naudu no klientiem par to, ko viņi ēd. Lai viņi nāktu pie manis, man jādod vislabākais. Ne otro labāko, ne trešo šķiru. Esmu pārliecināts, ka labākais ir tas veselīgākais.»
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Mārtiņš Rītiņš vēl bija mazs puika, bet viņš atceras, ka tolaik britu valdība bija ļāvusi lauksaimniecībā izmantot DDT (dusta) pulveri. Mārtiņa mamma bija dārzniece. Dzimušai Bauskas zemnieka ģimenē, viņai arī Anglijā pirmajā vietā bijis dārzs. Audzējusi visu ko, Mārtiņš saka – ja viņa iestādītu zīmuli, arī tas augtu. Beidzies ar to, ka puika uz mūžu iemantojis alerģiju no arī pie mums bēdīgi slavenā preparāta DDT. Arī tas vēlāk mudināja nākamo pavāru pievērsties ekoloģiski tīrai pārtikai. Ja gribi būt labākais, jāprot klientiem pasniegt pašus labākos ēdienus.
Kad Mārtiņš Rītiņš strādājis Kanādā, Toronto, viņš ar kādu kolēģi un vairākiem fermeriem pārrunājis situāciju. Visi zemnieki audzējuši un restorāniem piedāvājuši vienu un to pašu, tāpēc galu galā viņiem savu izaudzēto nebija kur likt un viņi to meta ārā. Divi pavāri sāka sadarboties ar zemniekiem. Stāstīja, kas viņiem būtu vajadzīgs, aicināja katru fermeri audzēt kaut ko savu. Un tad visa viņu produkcija tika izmantota, sekmīgi pārdota.
Mārtiņa grupai pievienojās arī citu restorānu pavāri, interesentu pulks auga, un pavisam drīz grupā bija kādi 30 pavāri. Tad radās doma un sākums tam, ka katru sestdienu kādās vecās noliktavās Toronto tika rīkots zaļais tirgus. Pulcējās zemnieki, pavāri, ļoti daudz radās pircēju. Nākamais solis šajos sestdienu tirgos bija kafejnīca, kur katrs pavārs arī kaut ko gatavoja no zemnieku piegādātajiem produktiem. Mārtiņš Rītiņš atceras, ka tās bijušas fantastiskas saieta reizes, kad varēja tikties gan ar kolēģiem, gan zemniekiem un ļoti daudziem iedzīvotājiem. Atsaucība un popularitāte bija milzīga, tāpēc tirgu vajadzēja sākt arvien agrāk un agrāk, jo ļoti drīz viss tika izpirkts. Pieprasījums bija milzīgs, tāpēc darbs sākās jau piecos no rīta.
Vienlaikus arī Mārtiņa un «zaļā tirgus» kolēģu restorāni tikuši pie zaļajiem karogiem, tas ir, kļuva par vispāratzītiem, jo tur garantēti varēja mieloties tikai ar dabiskas izcelsmes produktiem. Pavasaros un rudeņos pavāri rīkoja izbraukumus pie fermeriem. Tad katrs pavārs kaut ko īpašu arī gatavoja, bieži tieši uz lauka vai dārzā. Tās bija labdarības akcijas: interesenti no malas (un tādu kļuva ļoti daudz) samaksāja 150 dolāru, par to varēja ēst un dzert, staigāt pa pļavu, pāri govju gubiņām, saģērbušies vakartērpos un ar vīna glāzi rokās. Tie bija brīnišķīgi dārza svētki, un šī tradīcija turpinoties joprojām. Tagad tā pārņēmusi visu Kanādu, bet tās aizsācēji bija tikai divi pavāri.
Mārtiņš Rītiņš stāsta, ka galvenais priekšnosacījums bijis tas, ka visiem zemnieku piedāvātajiem produktiem vajadzējis būt sertificētiem. Tomēr labam pavāram svarīgi arī pašam visu laiku sekot ne tikai preču pavadzīmēm un citiem dokumentiem, bet braukt uz vietas skatīties, kā aug augļi, kas notiek kūtīs. «Mēs redzējām komposta kaudzes, zinājām, kas kuram zemniekam un cik iestādīts, kas darījās gadu no gada, kā tika ievērota augu seka,» stāsta Mārtiņš. Tikuši rīkoti semināri, kuros piedalījušies arī fermeri un speciālisti no ASV, no Kalifornijas.
Atbraucis uz Latviju deviņdesmito gadu pašā sākumā, Mārtiņš sastapa bijušo preses darbinieci Māru Kauguri, kas sākusi saimniekot atgūtajā īpašumā. Viņa jau tolaik ražoja ekoloģiski tīru produkciju, un ar viņu Mārtiņš sadarbojas vēl līdz šim laikam.
Pakāpeniski savu piegādātāju lokā Mārtiņš iesaistīja arvien vairāk cilvēku. Daudziem viņš palīdzējis organizēt ekoloģiski tīro saimniekošanu. Kādam zemniekam pie Ķeguma viņš no Anglijas pat vedis šļūtenes, plēvi. Tagad sadarbības partneru zemnieku vidū kļuvis daudz. Šefpavāram joprojām patīk braukt uz laukiem pašam, skatīties, «kas tur notiek». Tagad zemnieku interese jau esot tik liela, ka gandrīz visa Mārtiņam piegādātā gaļa esot ekoloģiski tīra (Latvijā tomēr nav iespējams dabūt ekoloģiski tīru gaļu tik, cik būtu nepieciešams). Patiesībā Mārtiņš gandrīz vai vienmēr zinot pat, kura vista izdējusi tās olas, kuras viņš ceļ priekšā restorāna viesiem. Tagad viņam zemnieki audzē arī ekoloģiski tīras pīles, zosis, šad tad jērus, visus dārzeņus. Ar ekoloģiski tīru produkciju esot pavisam citādi strādāt. Tāpat kā apģērbu dizaineram strādāt ar labu drēbi. Tikai vēl liels pluss ir tas, ka tiek garantēta ēdāju veselība.
Painteresējos, vai Mārtiņš Rītiņš vēl joprojām ir tāds baltais zvirbulis kolēģu vidū, iestādamies par tīru pārtiku.
«Nelaime tā, ka no visiem Latvijas pavāriem vēl tikai viens ir ieinteresējies par maniem principiem. Un arī viņš vēl nav piebiedrojies. Tas izskaidrojams ar to, ka Kanādā pavāriem ir lielāka teikšana, viņi ir tie, kas nosaka restorāna virzienu. Latvijā visu diktē restorānu īpašnieki. Te saimnieki uzskata: kāpēc viņiem par gaļu jāmaksā par desmit santīmiem vairāk, ja var nopirkt citur par 15 santīmiem lētāk…
Vēl Mārtiņš novērojis, ka Zaļajā tirgū Latvijā pircēji lielākoties ir gados veci cilvēki. Kanādā bijis otrādi – pārsvarā jaunie. Tas nozīmē, ka pie mums pircēji sāk domāt par to, ko apēd, tikai tad, kad sāk kaut kas kaitēt.
Jautāju, vai, piemēram, Zemgalē būtu vērts zemniekiem pievērsties bioloģiskajai lauksaimniecībai.
«Absolūti!» atteica M.Rītiņš. Tiesa, viņš zina, ka zemniekiem jau tā ir ļoti maz līdzekļu, bet ekoloģiski tīras produkcijas ražošana izmaksā daudz dārgāk. Tieši tādēļ arī daudzas rietumvalstis šādu produkciju importējot. Daudzas valstis meklējot, kur to dabūt. Un viņš min piemēru, ka Lietuva to jau eksportējot. Arī Latvijas zemniekiem tas varot būt labs stimuls, tiesa, vispirms pašiem sevi jānodrošina ar veselīgu pārtiku. Pašlaik pircēji diemžēl nav pasargāti no skaisti iesaiņotas, taču ļoti nekvalitatīvas un tāpēc neveselīgas pārtikas. Mārtiņš ir cieši pārliecināts, ka veselīgs ir tikai tas, kas nāk no Dieva.
***
Bioloģiskās pārtikas imports Eiropas valstīs
Valsts; Dārzeņi; Graudaugi; Piens; Kartupeļi; Augļi; Liellopu gaļa; Eļļas sēklas; Olas; Vīns
Austrija – 10 – 0 – – – 0 –
Vācija 36 10 6 6 56 1 50 20 36
Dānija 25 64 0 10 90 0 100 <1 100
Lielbritānija 70 15 12 60 90 3 – – –
Luksemburga 80 40 50 5 90 0 100 80 100
Šveice 10 3.5 0 0 – 0 99 – 60
***
Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība Baltijas reģionā
Valsts; Sertificēto saimniecību skaits 2001; 2002; Sertificēto saimniecību platība (ha) 2001; 2002; No Lauksaimniecībā izmantojamās zemes % 2001; 2002;
Igaunija 369 580 21 000 30 000 1,4 2,5
Somija 5000 5100 148 000 152 000 6,5 6,8
Zviedrija 3600 3800 180 000 200 000 2,6 3,0
Norvēģija 2099 2393 26 673 30 407
Dānija 3525 3635 173 497 182 170
Islande 27 29 5 466 6 000 0,33 0,4
Latvija 219 330 10 549 15 398 0,57 0,83
