Par pasaku māju Jūrmalā biju dzirdējis dažādas atsauksmes no dažādiem avotiem. Taču tikpat dažādu iemeslu dēļ līdz šim nebiju tur iegājis. Šīs Lieldienas likās pietiekams iemesls, lai šo kopienu beidzot apmeklētu.
Par pasaku māju Jūrmalā biju dzirdējis dažādas atsauksmes no dažādiem avotiem. Taču tikpat dažādu iemeslu dēļ līdz šim nebiju tur iegājis. Šīs Lieldienas likās pietiekams iemesls, lai šo kopienu beidzot apmeklētu.
Viss, ko es zinu, dodoties uz Dubultiem, ir tas, ka tā ir divstāvu koka māja ar tornīti kaut kur netālu no jūras. Pirmais, kas duras acīs, izkāpjot no vilciena, ir cilvēku pūlis laukumā, kur Lieldienu svinēšana notiek tāpat kā simtiem citās vietās – pa skatuvi lēkā zaķi un dala bērniem olas un sponsoru dāvanas, visapkārt alus, pīrāgu un Lieldienu suvenīru teltis.
Turpat netālu atrodu arī savu galamērķi – pasaku māju «Undīni». Salīdzinājumā ar netālajiem pilsētas svētkiem, šeit notiekošais ir daudz klusāks un bez tāda pompa. Taču lielai daļai cilvēku pasaku māja tieši tādēļ šķiet daudz pievilcīgāka, un ik pa brīdim kāds pulciņš svinētāju pievienojas mājas apskatītājiem. Un prom neviens netiek dzīts, «Undīnes» durvis ir vaļā visiem.
Narkomānija – «pie kājas»
Tur jau viņš ir – pie ieejas, pasaku mājas galvenais rūķis Ingus. Pats gan viņš smejas, ka galvenais esot tādēļ, ka augumā drusciņ garāks un balss skaļāka nekā citiem «undīniešiem». Lieldienu svinēšanu laikam esmu nokavējis, tās «undīnieši» jau nosvinējuši pēc sava prāta, proti, kad un kā grib, nevis, kad un kā pieņemts oficiālajās tradīcijās. Uzzinājis, ka esmu no avīzes, Ingus piesaka nejaukt «Undīni» ar kaut kādu «kustību pret narkotikām» un turpina: «Negribu lielīties, bet liekas, ka esam no tām novērsuši vairāk cilvēku nekā visādas valsts institūcijas vai sabiedriskie fondi. Varbūt tas ir tādēļ, ka mums šeit ir pilnīgi «pie kājas», kas notiek ar narkomāniem. Viss, ko mēs darām – radām ap sevi un šo māju tādu vidi, kas mums patīk. Un, ja vēl kādam šī vide patīk un viņš grib nākt pie mums, tad lai dara to tad, kad ar viņu nerunā narkotikas.»
(«Undīnes» teritorijā aizliegts smēķēt, ienest un lietot alkoholu, narkotikas, alu un visu veidu kolas, aizliegts ierasties šo vielu iespaidā. Tāds pats aizliegums attiecas arī uz reliģisku propagandu.)
Uz āru vērstās sestdienas
Tikmēr ir sapulcējušies jauni māju apskatīt gribētāji, un «undīnieši» nespēj vien visu izrādīt. Taču tas nemaz nav vajadzīgs, cilvēki paši klīst pa māju. Un tur ir gan ko redzēt, gan ko padarīt. Klejojot no vienas istabas otrā (un tādu ir bez sava gala, turklāt katra ar kādu īpašu funkciju), rodas īpatnēja kopējās atmosfēras gamma – kaut kas starp hipiju komūnu, mākslinieku, keramiķu darbnīcu, panku pritonu un bibliotēku. Vieta tikpat daudzveidīga, kā to veidojošie cilvēki – gan krievi, gan latvieši, gan valsts ierēdņi, gan panki, gan mākslinieki, gan zaļie utt.
Galvenais Undīnes rūķis Ingus teic: «Pasaku mājas durvis ir atvērtas jebkuram. Un arī darīt te var jebko – sākot ar mākoņu stumšanu un beidzot ar pasaules glābšanu. Un mēs te darbojamies visu nedēļu. Jebkuras mākslinieciskās izpausmes tiek veicinātas, nepastāv nekāda cenzūra. Vienīgā prasība – lai no tā būtu labums un tas patiktu arī citiem. Vairums cilvēku gan par galveno uzskata sestdienas. Tā nu tas ir, ka cilvēki vispirms pamana to, kas ir vērsts uz āru.»
Sestdienās «Undīnē» notiek dažādi pasākumi, koncerti, izstādes, lekcijas u.tml. Tie visi ir bezmaksas. Pasaku māja ir brīva ne tikai no narkotikām, bet arī no kapitālistiskajā pasaulē ierastajām «pirkšanas – pārdošanas» attiecībām. Pats lielākais no šādiem pasākumiem ir katru vasaru notiekošais mūzikas, mākslas un «fantasy» atmosfēras festivāls «Rivendellas ieleja». Nākamais festivāls notiks šā gada augusta sākumā. Kas tur gaidāms, neviens vēl nezina, bet vienīgais, ko pilnīgi droši garantē «Undīnes» rūķi, – labs laiks būšot.
Vai bēgšana no realitātes?
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados savu uzplaukumu piedzīvoja kultūras virziens, kas dēvēts par eskeipismu jeb bēgšanu no realitātes. Tas bija pasaku un fantāzijas žanra uzplaukums literatūrā un kino, politiska dumpīguma gars mūzikā – Dženisa Džoplina, Džimijs Hendrikss, Džordža Lūkasa «Zvaigžņu kari», Tolkvīna «Hobits» un «Gredzenu pavēlnieks». (Eskeipisma tradīcijās ieturēts arī Roulingas «Harijs Poters» un neskaitāmas RPG datorspēles.) Neatņemams līdzeklis bēgšanai no realitātes bija (un joprojām ir) arī alkohols un narkotikas. Taču atturēšanās no šīm divām lietām nav vienīgais iemesls, kādēļ pasaku nama iemītniekus un veidotājus negribu pieskaitīt šai nozarei. Eskeipisti bēg no realitātes un paslēpjas sapņu pasaulē, bet «undīnieši» sapņus un fantāziju atnes uz realitāti, padarot to daudz pievilcīgāku.
