“Vienmēr esmu uzskatījis, ka rezultāti veidojas no ieguldītā darba apjoma. Ja tu strādāsi, centīsies, neatmetīsi visam ar roku, tu tiksi atalgots. Vai tava darba alga ir pirmā vieta vai vienkārši finišs, tas lai paliek tavā ziņā. Ja tu esi paveicis tieši tik daudz, lai vēlāk nevarētu sev neko pārmest, tad tu esi pelnījis savu atzīmi “teicami”. Istras ultramaratons bija mans “teicami”. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tagad mana “teicami” latiņa ir jau krietni augstāka,” tā šopavasar pēc 108 kilometrus garas distances pieveikšanas sacensībās Horvātijā emocijas aprakstīja Edgars Bukšs. Viņš ir jelgavnieks, kura ikdienas darbs rit ceļu būves sabiedrībā “Igate”. Sestdien Edgars tāpat kā daudzi citi taku skrējienu “Stirnu buks” dalībnieki stāsies uz starta Pokaiņos.
Savukārt iepriekšējā sestdienā Edgars stundā un 32 minūtēs noskrēja Jelgavas nakts pusmaratonu, lai gan ar gludo segumu skrējieniem viņš īpaši vairs neaizraujoties, vairāk uzmanību pievēršot sacensībām takās. Vēl pirms nedēļas izdevies iekļauties kontrollaikā sarežģītajā “Vilkaču maratonā”, kur no 59 dalībniekiem vien 29 spēja finišēt.
Septiņi gadi pieredzes
Nav tā, ka Edgars ar skriešanu būtu nodarbojies vienmēr. “Skrienu septiņus gadus. Tagad man ir trīsdesmit, un tikai 23 gados izlēmu skriet, bet arī tas nebija īpaši mērķtiecīgi. Pirmie divi gadi tagad liekas tādi smieklīgi. Pirmajā reizē draugs (Jelgavas un ne tikai skrējēju vidē labi zināmais Ainārs Gudēvics) vienkārši ierosināja: “Es tevi par velti varu pieteikt 21 kilometra sacensībām!” Man, protams, likās – o, jā, kāpēc gan ne!” Tagad Edgars pasmejas par tā brīža iedomām un prasmēm, atceroties, ka toreiz bez treniņiem un gatavošanās 21 kilometru pieveicis stundā un 54 minūtēs. “Domāju, ka nomiršu turpat finišā,” tā brīža izjūtas stāsta sportists.
Kā jau tas nereti notiek pēc straujas debijas uzreiz tik garā distancē, skriet vairs nav gribējies nemaz, un šo lietu viņš atmetis, tā arī īsti neuzsākot. Pēc gada Ainārs draugam atkal ierosinājis skriet.
Edgars atceras: “Man jau likās – tagad es zinu, kas mani sagaida. Nedēļu, divas pirms tam paskrēju. Noskrēju faktiski ar tādu pašu rezultātu un biju sašutis – kā tad tā, es taču patrenējos!” Tas bijis īstais grūdiens, lai patiešām sāktu gatavoties sacensībām, un jelgavnieks apņēmīgi sācis trenēties. No sākuma pirmos gadus pamatā skrējis gludajās trasēs, bet, būdams cilvēks, kurš mīl izaicinājumus, gribējis pamēģināt ko jaunu. Sācis ar “Cēsu Eco Trail” un skrējienu “Patriots”, vēlāk šīm sacensībām piepulcējās arī “Stirnu buks”. Pamazām gludās distances nomainījuši taku skrējieni, bet Edgars atzīst – tas lielā mērā atkarīgs no konkrētā perioda mērķiem.
“Taku skrējienos vairāk jādomā! Gludajos pietiek, ka atrod savu ritmu un tik skrien, bet takās jāprot sabalansēt spēki, jo tur ir gan kalni, gan bezceļi, gan taisnie posmi,” sportists atklāj, kāpēc viņam taku skrējieni patīk labāk. Edgars arī apzinās, ka aptuveni pusotrā stundā veikts pusmaratons ir viņa limits, cik ātri to varētu noskriet, bet takās ir citi principi. Tur daudz iegūst tieši izturīgie, viņš pat pielīdzina šos skrējienus šaha spēlei, ar kuru kādreiz aizrāvies: “Tas ir līdzīgi – ja izdarīsi vienu nepareizu gājienu jau otrajā trešajā kilometrā, var sabeigt visas sacensības. Nopietnākā līmenī es to sapratu skrējienā Horvātijā. Tur varēju pārliecināties, cik daži paša lēmumi trasē bija prātīgi, bet daži vēlāk krietni pabojāja visu sacensību gaitu.”
Ultramaratons Horvātijā – interneta nopelns
Jelgavnieks godīgi atzīst – lēmumu par dalību Istras ultramaratona 108 kilometru distancē pieņēmis, sēžot pie datora. Lasījis citu skrējēju blogus, iedvesmojies no viņiem. “Skrējējiem sezona parasti sākas aprīlī. Lai man būtu motivācija trenēties arī ziemā, cenšos sameklēt kādas sacensības, kurās piedalīties jau martā, aprīlī. Paskatījos internetā, ka aprīlī ir skrējiens Horvātijā, likās, tā būs laba motivācija trenēties. Secināju arī, ka kāpuma metri pirmajam ārzemju skrējienam ir gana demokrātiski,” par lēmumu piedalīties ultramaratonā Horvātijā stāsta pats sportists. Pirms tam iemēģinājis spēkus gludajā skrējienā Rīga–Valmiera, bet takās un kalnos pieredzes nebija. Līdz piecdesmitajam kilometram licies, ka skrējiens būs gluži vai pastaiga, toties pēc tam visas paša pieļautās kļūdas likušas sevi manīt. Pirmkārt, jau tas, ka lielākajā kontrolpunktā izlēmis ilgi neuzkavēties un kārtīgi neieturēties. Turklāt iestājusies silta diena, aptrūcis dzeramais. Līdz sacensību beigām gan izdevies saņemties un ne tikai finišēt, bet izdarīt to pat ar pirmajam šādam skrējienam gana labu rezultātu.
Edgars Istras skrējienu vērtē kā ļoti labu pieredzi un šogad plāno piedalīties sacensībās Monblānā. Tiesa gan, dalība šādās sacensībās liekot padomāt arī par kārtīgu ekipējumu. “Tikai no sākuma šķiet – skriešanai jau neko daudz nevajag, bet, ja ar to sāk nodarboties nopietnāk, izrādās – vajag visu ko,” no pieredzes secinājis Edgars, novērtējot, ka taku skrējienos ar parastajiem skriešanas apaviem nav viegli startēt, bet viņa izbaudītajā trasē Horvātijā jau vajadzējis vēl cita tipa apavus. Jelgavnieks ir pateicīgs savam uzņēmumam “Igate”, ka viņi noticējuši sportista spēkiem un sniedz finansiālu atbalstu.
