Pusdienas laiks. Vajadzētu iet paēst. Divas kolēģes cenšas pierunāt trešo doties uz kādu vietu, kur viņa nav bijusi.
Pusdienas laiks. Vajadzētu iet paēst. Divas kolēģes cenšas pierunāt trešo doties uz kādu vietu, kur viņa nav bijusi. Kā jau kādu pierunājot, atskan ne viens vien pamatojums, kāpēc tieši turp būtu jāiet: «Tur var tik garšīgi un lēti paēst! Tas ir tuvu! Pati redzēsi, tur ir tik garšīgas pankūkas!»
Tomēr tiek neticīgi pārjautāts: «Tā tiešām nav tāda briesmīga padomju laiku ēstuve?» Bet pēc cītīga pārliecināšanas darba arī trešā kolēģīte nolemj noticēt divām pankūku mīļotājām un dodas pusdienās.
Pusdienas laiks. Rinda. Kaut kādas aizdomas, ka ar ēšanas vietu tomēr viss nav labākajā kārtībā, visām trim rodas, jau ieejot tajā. Rinda nav necik gara, tomēr uz priekšu nevirzās nemaz, lai arī apkalpotāja turpat vien ir un it kā pat cenšas arī strādāt. Skaidrs, ka kārtības patiesībā nav nekādas, kļūst, kad pie pārdevējas piesteidzas divas cienījamas kundzes, kas jau sen gaidot un nevarot sagaidīt, kad saņems apsolīto tēju. Tēja tiek atkal apsolīta. Pēc brītiņa arī, steigā aplejot galdu, sagatavota, un atskan savdabīgs jautājums pavēles formā puisim, kas gaida savu kārtu rindā: «Aiznes kundzēm tēju!» Viņš purina galvu. Saprazdama, ka pašai vien savs darbs būs jādara, apkalpotāja tēju nes pati.
Nu arī trīs kolēģes tikušas pie pasūtīšanas. Sieviete aiz letes, haotiski darbodamās, pieņem vienu pasūtījumu, otru … trešajai tik uzsauc: «Nu, ko tu gribi? To pašu?» Viņa vien mulsi purina galvu, apstulbusi no negaidītās familiaritātes, kad atskan nākamais jautājums: «Kefīru arī dzersi?»
Pusdienas laiks. Maltīte. «Būs jau labi,» nodomā pierunātā kolēģe, «nu tik ēdīsim!» Tajā brīdī atskan citas darbabiedrenes sauciens: «Pasaki, lai atnāk galdu novākt!» Pēc trīskārtēja atgādinājuma galdu novākt patiešām ierodas, tiesa gan, nekārtīga meitene, kas kaut ko gremo un netīros, ar ēdiena paliekām pilnos traukus ar skaļu «pļekšķi» samet vienu otrā, atstājot ar zupu aplietu galdu.
Tā teikt, gribi sēdēt pie tīra galda – noslauki! Paēst jau kolēģītes paēda, bet arī saprata – nekad tur vairs neies!
