– Kad braucām uz izstādi EXPO 2000, jau zinājām, ka katras valsts paviljonā būs viss, ko vien ir bijis iespējams realizēt. Tāpēc jau gaidījām visādus brīnumus, – pēc izstādes apmeklējuma stāsta PĒTERIS LOČMELIS.
– Kad braucām uz izstādi EXPO 2000, jau zinājām, ka katras valsts paviljonā būs viss, ko vien ir bijis iespējams realizēt. Tāpēc jau gaidījām visādus brīnumus. Bet, ja es ietu pa parastu ielu un pēkšņi ieraudzītu māju, no kuras jumta gāžas milzīgs ūdenskritums, noteikti būtu ļoti pārsteigts, – pēc izstādes apmeklējuma stāsta PĒTERIS LOČMELIS, kas kopā ar tūristu grupu bijis Hannoverē un atgriezies ar dažādiem iespaidiem gan par Latvijas, gan par citu valstu paviljoniem.
Par to, kas pārsteidzis, kas paticis, kas bijis interesants viņš pastāstīja arī «Ziņām».
– Hannovere ir tuvākā vieta Latvijai, kur bijusi EXPO izstāde.
Latvijas izstādē tika rīkotas gan Vidzemes, gan Rīgas, gan Latvijas dienas, tādā veidā pievēršot apmeklētāju uzmanību. Nākamreiz kaut kur dzirdot Latvijas vārdu, ārzemnieki atcerēsies, ka ir arī šāda valsts. Pazīstamākām valstīm galvenais mērķis vairs nebija pievērst cilvēku uzmanību un sniegt tiem maksimāli daudz informācijas par savu zemi.
Latvijas stends
Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas. Kad Latvijas stendā notika kaut kādas īpašas aktivitātes – spēlēja orķestri, dejoja, dziedāja –, tur sapulcējas diezgan daudz cilvēku, bet es neteiktu, ka diendienā pie paviljona stāvēja rinda, kā tas bija, piemēram, pie Nīderlandes vai Monako stenda, kur vajadzēja gaidīt 15 minūšu, lai tiktu iekšā.
Latvijas stends bija diezgan interesants, un galvenā piesaiste bija projekts «Zīme». Neko tamlīdzīgu nevienā paviljonā neatradu. Ievadot datorā savus dzimšanas datus, katrs varēja iegūt sev atbilstošu, unikālu Lielvārdes jostas raksta posmu.
Ņemot vērā paviljona kopainu (koka konstrukcijas, salmu jumts, smiltiņas) varētu būt, ka no trim galvenajām tēmām – daba, cilvēks, tehnoloģijas – Latvijas paviljonā pārsvarā bija dabiskais. Taču nez vai veiksmīgākais risinājums bija šai koka konstrukcijai apkārt apliktās plastmasas plāksnes. Var jau būt, ka citiem tas šķita pieņemams.
Mūsu valsts paviljona kopējā ideja – senais latviskums, un tas tika realizēts atbilstoši izstādes devīzei.
Kā latvietis jutos šai videi piederīgs, lai gan bija labi arī citos paviljonos. Visvairāk piederību savai valstij izjutu, kad Latvijas dienā ieradās prezidente un dziedāja «Prāta vētra». Likās, ka viņus visi mīl, ka tie ir mūsējie. Jā, Latvijas dienā latviešu bija daudz.
Citi paviljoni
Āzijas un Āfrikas valstu stendos interesanti bija paši cilvēki, kas tur strādāja. Viens ir tehniskais risinājums, cilvēku sasniegumi, otrs – mentalitāte, ko var redzēt tikai tad, kad tas citādais cilvēks ir tepat blakus. Eiropas valstu paviljonos mentalitātes atšķirības nevar pamatīt, savukārt eksotiskāko valstu stendos varbūt nav tehnisko sasniegumu, jo tās nav tik bagātas, toties ir paši cilvēki, kas rāda savu dzīvesveidu.
Kāda Āfrikas valsts apmeklētājus valdzināja ar ļoti spēcīgu un aromātisku kafijas smaržu, jo turpat iekārtotajā mājas virtuvītē kafija tika grauzdēta un sasmalcināta. Citos paviljonos bija stikla grīdas. Tādas bija arī Igaunijas stendā: zem stikla tecēja strautiņi, auga mīkstas sūnas, bija smiltiņas, peldēja ledus gabaliņi. Franču stendā bija milzīga, apmēram trīs metrus augsta grāmata, kas vērās vaļā un stāstīja par Franciju. Daudz bija tādu paviljonu, kuros tika demonstrētas filmas pa 360 grādiem, proti, apaļa telpa un uz visām pusēm var skatīties filmu par nāciju. Citur bija trīsdimensiju kino, ko varēja baudīt ar brillēm. Lielākajā daļā paviljonu tika izmantoti jaunāko tehnoloģiju sasniegumi.
Kultūras atšķirības un īpatnības piesaista uzmanību. Tāpat kā Latvijas paviljonā varēja atrast dažādus dzintara izstrādājumus, kādā citā stendā bija apskatāmi smilšu kārtojumi. Tos turpat arī izgatavoja. Tādā kā kolbā tika bērtas dažādu krāsu smiltis un veidoti zīmējumi.
Norvēģijas paviljons bija interesants, jo ieeja tajā bija aiz ūdenskrituma, kas ir vismaz sešus metrus augsts. Līdzīgs ūdenskritums, aiz kura var aiziet, Norvēģijā redzams arī dabā.
Nīderlandei bija viena no augstākajām celtnēm, un augšā, kur varēja uzbraukt ar liftu, bija neliels ezeriņš, bet apkārt pavērās fantastisks skats. Citā stāvā bija parks ar milzīgiem kokiem, vēl citā – viss vienās puķēs. Puķu podos bija sasprausti kādi desmit nelieli ekrāni vienā rindā, un tiem cauri lidoja kamene, kamēr uz viena ekrāna parādās galva, uz otra vēl redzama aste. Dabīgais savienots ar tehniku.
Tās pašas ēkas citā stāvā bija iespēja skatīties kino dažādos ātrumos, piemēram, meitene pūš burbuli no košļenes, vienā ekrānā jau viņa to ir uzpūtusi, bet citā vēl tikai sāk.
Daba un tehnika bija apvienota arī Somijas paviljonā. Viena tā telpa bija veidota kā meža nostūris. Milzīgā attēlā bija redzami koki, ezers, visapkārt klusums, un pēkšņi šķiet, ka tas atdzīvojas, jo ar speciālas tehnikas un skaņas palīdzību parādās tauriņš, noplunkšķ līdaka ūdenī, tādā veidā nekustīgu bildi padarot it kā par dzīvu vidi.
Vēl citur bija tumšs gaitenis, kuram uz grīdas mirdzēja zvaigznītes – ceļš, kas tevi ved, bet tam galā – milzum daudz cilvēku sastājušies ap margām it kā kaut ko vērotu, bet, pieejot tuvāk, saproti, ka tās ir statiskas figūras. Tevi ir apmuļķojuši.
Vairākiem paviljoniem bija spoguļtelpas, kur gan griesti, gan sienas un grīdas bija no spoguļiem. Efekts – savdabīgs. Vēl ļoti interesanti bija Anglijas stendā, kur vienā telpā bija divas pēdiņas ar uzrakstu «Uzkāpiet!», bet, kad uzkāpa, atskanēja aicinājums iet nākamajā istabā un radīt pašiem savu mūziku. Telpā bija tāda kā dūmaka un no griestiem līdz grīdai stiepās dažādu krāsu gaismas stari, kurus pāršķeļot ar ķermeni, radās dažādas skaņas.
Kas pārsteidza
Mani pārsteidza, ka tik īsā laika posmā, apmēram gadā, bija saceltas tik milzīgas būves. Iedomājieties, bija vienkāršs zemes gabals, tad cilvēkiem ienāca prātā, ka vajag, un viņi uzbūvēja mājas, ūdenskritumus, ielas. Izveidoja pilsētu. Vēl īpaši pārsteidza fakts, ka latviešu arhitekti bija projektējuši Vatikāna paviljonu. Iespaidu šādā izstādē ir tiešām daudz.
Fakti
Expo izstādes atspoguļo sava laika sabiedriskās, politiskās, ekonomiskās un kultūras aktualitātes.
Pirmo reizi Expo izstāde notika pirms 150 gadiem Londonā.
No 1889. gada izstādes, kas notika Parīzē, saglabājies viens eksponāts – Eifeļa tornis.
EXPO 2000 tēma ir «Daba. Cilvēks. Tehnoloģija: jaunas pasaules radīšana».
Izstādes ekspozīciju laukums ir aptuveni 160 ha.
Šogad izstādē piedalās gandrīz 200 valstu un organizāciju. Tas ir vairāk nekā jebkad agrāk.
Latvija šādā izstādē piedalās jau trešo reizi.
