Ā.Alunāna memoriālajā muzejā apskatāma Čikāgas (ASV) apkārtnē dzīvojošās latviešu mākslinieces Leldes Vinters – Ores darbu izstāde.
Ā.Alunāna memoriālajā muzejā apskatāma Čikāgas (ASV) apkārtnē dzīvojošās latviešu mākslinieces Leldes Vinters – Ores darbu izstāde. Skatītājiem ir iespēja iepazīties ar Jelgavā dzimušu gleznotāju, kas pārstāv tā saukto “Čikāgas skolu”, kas pazīstama ar 1950./1960. gadu mijas aktivitātēm un meklējumiem ekspresionistiski abstraktajā mākslas virzienā. L.Vinters – Ore 1959. gadā absolvēja Čikāgas Mākslas institūtu un savu darbību glezniecībā saistīja tieši ar šo, tolaik moderno domāšanu un izteiksmi.
Jelgavniekiem piedāvātā ekspozīcija ļauj iepazīt mākslinieces emocionālo pasaules uztveri, dažādus tehniskos paņēmienus un iespējas, kuras virtuozi viņa izmanto. Apskatot darbus, rodas iespaids, ka tie ir akvareļa pludinājumi, bet šoreiz pat grūti definēt izpildījumu. To varētu saukt par “autortehniku”. Izmantotas atšķirīgas krāsvielas, kas ķīmiskās reakcijas rezultātā gan savienojas, gan atgrūžas, veidojot skaistas nejaušību spēles, kuras gleznotāja pakļauj vai ierobežo atbilstoši iecerei. L.Vinters – Ore savā daiļradē allaž iedvesmojusies no dabas, kas ir sarežģīta kā struktūra un ne mazāk bagāta savās vizuālajās izpausmēs – krāsa, forma, detaļa, vispārinājums. Izstādes darbi eksponēti bez nosaukumiem, un, zinot mākslinieces pasaules uztveri, tas ir pašsaprotami, jo mirkļa izjūtu, kas bieži vien ir tikai zibsnis vai nojausma, definēt vārdos būtu ļoti vienkāršots smalkās pasaules apzīmējums. Jāatzīst, ka reti kurš mākslinieks padziļināti analizē sava darba strukturālo uzbūvi, sakarības starp redzamo rezultātu un radošā procesa norisēm. To parasti atstāj skatītāja ziņā. Šīs izstādes apmeklētāji, manuprāt, bez pūlēm ekspozīcijā saskatīs dzīves priekā smaidošu mākslinieci, kas mūsu pasauli redz un rāda kā bezgala variācijās pastāvošu, krāsainu, satraucošu, bet nekādā ziņā ne garlaicīgu vidi.
Jau minēju “Čikāgas skolu”, kas nozīmīga arī latviešu trimdas māksliniekiem. Piecdesmitajos gados ievērojams skaits jauno cilvēku studēja Čikāgas Mākslas institūtā, kur apguva ne tikai speciālos priekšmetus – zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju –, bet arī tā laika modernās tendences un domāšanu mākslā.
Šīs desmitgades pirmais absolvents Vitauts Vito Sīmanis (1928 – 2003) studijas pabeidza 1954. gadā un turpināja jau institūtā iepazīto abstrakto pasaules tēlojumu. Sešdesmito gadu vidū savos darbos mākslinieks sāka izmantot dažāda veida konstruktīvus elementus, detaļas, kuras veiksmīgi savienoja ar gleznieciskiem paņēmieniem.
Edvīns Strautmanis (1933 – 1992) institūtu absolvēja 1956. gadā un pievērsās liela izmēra kompozīcijām. Tās viņš gleznoja ekspresīvi ar plašiem platas otas vēzieniem. Mākslinieka darbi aptvēra gan apcerīgi mistiskas, gan spontānas mirkļa sajūtas.
Tajā pašā gadā bakalaura grādu ieguva arī Silvija Šteinere un ar aizrautību pievērsās abstraktajam ekspresionismam, bet vēlāk pakāpeniski atgriezās pie reālistiskā izteiksmes veida un galvenokārt darbojās grāmatu grafikā.
1957. gadā savas profesionāla mākslinieka gaitas sāka Ojārs Šteiners, kas savas prasmes ar stipendijas palīdzību papildināja arī Eiropas mākslas centros. Viņš jau studiju gados sāka attālināties no reālistiskās glezniecības un pievērsās abstraktām kompozīcijām, kas raksturīgas ar noskaņotu krāsu gammu un pārdomātu kompozīcijas risinājumu.
“Čikāgas skolā”, protams, bijuši arī izņēmumi. Kā viens no tādiem jāmin jelgavniekiem jau pazīstamais mākslinieks Viestarts Aistars, kas Mākslas institūtu beidza 1958. gadā. Daiļradē viņš konsekventi pieturējies pie reālistiskās gleznošanas un izteiksmes paņēmieniem, kaut arī nereti eksperimentējis ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem.
Noslēdzot šo ieskatu, kā L.Vinters – Ores un šīs paaudzes latviešu mākslinieku kopējs raksturotājs varētu būt Ojāra Šteinera par sevi teiktais: “Mani nenodarbina literāra gleznas tematika, bet galvenokārt krāsa, krāsu laukumu dinamiska sadale/ritms, virsmas apdare – otas triepiens, žests, mans individuālais rokraksts.
