Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā ir iespēja skatīt mākslinieka Pāvila Šēnhofa izstādi, kas radusies un papildinājusies daudzu gadu iespaidā.
Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā ir iespēja skatīt mākslinieka Pāvila Šēnhofa izstādi, kas radusies un papildinājusies daudzu gadu iespaidā.
Mākslinieka darbi nav sadrumstaloti sīkumos, drīzāk tie ir kā kopsavilkums, kurā svarīgākā ir sirds. Autors necenšas savas izjūtas pakļaut ne kādam noteiktam stilam, ne prasībām, jo daudz svarīgāks ir mirklis, kurā atklājas emocijas.
Pāvila Šēnhofa gleznas ir ilga un likumsakarībām bagāta ceļa piepildījums.
Jau agrā bērnībā nākamajam māksliniekam bija iespēja dzīvot rosīgas mākslas vidē, jo viņa tēvs Rēzeknē bija Latgales teātra direktors, tādēļ saprotams ir fakts, ka Pāvils Šēnhofs savu dzīvi vēlējies saistīt ar mākslu. Stundām ilgi viņš varēja vērot rosību uz skatuves un ap to.
«Bija vilinoši kļūt par liecinieku skatuves trauksmainajām pārmaiņām un smalkajai tehnikai. Skatītājam no malas teātris izskatās viegla un plūstoša spēle, taču patiesībā šeit katram ir savs pienākums, un tikai tad, ja visi strādā kā komanda ar atbildību un atdevi, ir iespēja panākt vēlamo rezultātu.
1943. gadā, pateicoties Dailes teātra māksliniekam scenogrāfam, Mākslas akadēmijas profesoram Oto Skulmem, kā arī tam, ka jau agrāk biju studējis mākslu, man izdevās iestāties Mākslas akadēmijas otrajā kursā,» atceras mākslinieks. «Jau pirmajā studiju gadā nokļuvu Valsts leļļu teātrī, kas mani savaldzināja ar savu neatkārtojamo un brīnišķo pasaulīti, kurā nespēja ielauzties apkārt valdošais haoss. Šajā laikā Leļļu teātrī mājoja vecā Dailes teātra tradīcijas, kur dominēja cieņa un galantums, kas teātri vēl vairāk atšķīra no ārpasaules. Šī bija vieta, kur bērni varēja justies kā bērni, bet viņu vecāki vienkārši atpūsties un just, ka viss vēl nav pazudis uz neatgriešanos.
Sākotnēji biju domājis, ka teātris būs vieta, kas vienkārši palīdzēs atrisināt aktuālo iztikšanas problēmu, bet ar laiku tas mani aizvien vairāk piesaistīja.
Piecdesmito gadu sākumā absolvēju Mākslas akadēmiju. Pēc diplomdarba izstrādāšanas bija sajūta, ka nekad vairs neķeršos klāt krāsām un otām, jo toreizējās prasības aizšķērsoja māksliniekam jebkuru iespēju strādāt radoši. Diplomdarbu komisija pieprasīja tipisku padomju laikam – jāattēlo smagais darbs, kuru ar smaidu uz lūpām pieveic visuvarošais padomju cilvēks. Jau mācoties akadēmijas pēdējos kursos, aizvien biežāk veidoju lelles un 1950. gadā kļuvu par Leļļu teātra galveno mākslinieku.Tajā laikā tā vadība it kā teātra vajadzībām maksimāli centās no Sibīrijas izpestīt kultūras darbiniekus, kas bija leģionāri, tādēļ šeit strādāja tādi cilvēki kā Gunārs Bērziņš un Bruno Saulītis, kas vēl vairāk pastiprināja teātra īpašo auru. Leļļu teātris bija vieta, kur varēja ieguldīt maksimāli visas ieceres un fantāzijas. Pēc uzvaras 1962. gada Varšavas festivālā Leļļu teātris aizvien biežāk devās viesizrādēs uz ārzemēm, un kopš tā laika es sāku kolekcionēt māla traukus. Pašlaik man jau ir neliela kolekcija. Arī šie trauki ir kā atmiņu albums, jo katram izstrādājumam ir savs stāstiņš, sava vēsture.
Jau labu laiku pirms atmodas jutos savādi – likās, esmu visu mūžu strādājis, bet pāri nepaliek nekas. Aizvien biežāk iedomājos par iespējamo aiziešanu no teātra, lai uzsāktu ko jaunu, kad pēkšņi gājienā uz Brīvības pieminekli ieraudzīju Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Šis karogs izraisīja manī savādas emocijas, kas lika laisties vaļā visām apslāpētajām vēlmēm. Pēc četrdesmit gadu ilga pārtraukuma es atkal vēlējos gleznot, tādēļ tagad aizvien vairāk laika pavadu savā darbnīcā, kur cenšos atgūt pēdējos gadu desmitus.
Pašlaik jūtos vienkārši laimīgs, jo man ir brīnišķīga ģimene un skaista māja ar trīs metru žogu, aiz kura varu paslēpties no visas pasaules. Man ir mana tauta ar tās neaprakstāmo kultūras un gara bagātību, tādēļ ticu – viss vēl ir priekšā, vajag tikai darīt.»
