Par lielu godu šodien uzskatītu tikšanos ar smagās automašīnas KrAZ šoferi, kura «darba kabinetā» Vecrīgā, Miesnieku ielā, visai saspringtās sarunās vadīju 1991. gada nakti no 13. uz 14. janvāri. Vārdu un adresi bloknotā pierakstīju, taču bloknots diemžēl izčibējis. Toreiz tai pašā ieliņā sardzē čaloja Rīgas vidusskolēni, kuri teica, ka viņiem vēsturi mācījis skolotājs Odisejs Kostanda. Taču, atceroties 1991. gada janvāra notikumus, ne vienam vien, kas tolaik bija Vecrīgā, šķiet, saviļņojošākais brīdis bija 13. janvāra vakarā. Mediji jau iepriekš bija ziņojuši par Krievijas tankiem pie Viļņas televīzijas centra, kur pretī kara tehnikai stājās izmisīgu lietuviešu drosminieku mūris. Un te piepeši tās pašas dienas vakarā tumsā uz Daugavas Salu tilta parādījās starmešu virkne. Vai tiešām tanki? Un tad pēkšņi atskārsme: «Tie taču traktori, smagās automašīnas!» Šodien vēstures pētniekiem jau kaut cik ir zināms, cik cilvēku, cik tehnikas vienību barikādēs bija no Jelgavas «Lauktehnikas», Ozolniekiem, Jelgavas Specializētās pārvietojamās mehanizētās kolonas, lauku kopsaimniecībām, mežiniekiem. Ir sadalītas barikāžu piemiņas medaļas. Tomēr šo cīņas procesu, šķiet, vajadzētu izpētīt smalkāk.
Protams, pasaulē vēl aizvien ir spēkā augsto tehnoloģiju militārā sacensība, par ko liecina arī modernās NATO lidmašīnas, kas dežurē Baltijas valstu gaisa telpā. Tomēr mūsdienās pasaules karte mainās arī nevardarbīgā ceļā. Cik varu spriest, Kijevas barikādes arī lielā mērā bija Viļņas un Rīgas parauga atkārtojums. Diemžēl Ukrainā cīņa ir asiņaināka un tai neredz gala. Tomēr nav šaubu, ja tauta Ukrainā ir cēlusies, tad tas ir ļoti nopietni. Un, kad celsies Krievijā, tas būs vēl ietekmīgāk.
Savulaik Merķelis par latviešiem rakstījis: «Tauta nav suns, ko ar sitieniem pie ķēdes var dzīt. Tā ir tīģeris, kas klusās dusmās grauž savas važas, gaida izdevīgu brīdi tās pārraut un savu kaunu asinīs nomazgāt.» Mēs esam tauta, un tas ir pierādīts 1991. gadā. ◆
