Nesen BMX pasaules čempionātā, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs Luisvilā, medaļas ieguva arī Latvijas sportisti – 14 gadu veco braucēju grupā otrajā vietā ierindojās jelgavnieks Uldis Balbeks.
Nesen BMX pasaules čempionātā, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs Luisvilā, medaļas ieguva arī Latvijas sportisti – 14 gadu veco braucēju grupā otrajā vietā ierindojās jelgavnieks Uldis Balbeks. No Jelgavas uz Ameriku devās braucēji Edgars Rubenis, kas palika piektais pusfināla braucienā, un Uldis Balbeks, kā arī viņa tēvs Aivars.
Protams, ir interesanti viesoties Amerikā kā tūristiem, bet ne mazāk saistoši – piedalīties pasaules čempionātā. Gan parādīt citiem, ka arī Latvijā BMX ir labā līmenī, gan novērtēt, kā tiek organizētas sacensības tur.
Ulda tēvs Aivars Balbeks:
«Pasaules čempionāts Luisvilā ASV notika slēgtā hokeja hallē ar 13 000 skatītāju vietām. Nedēļas nogalē paredzētajām sacensībām trasi hallē sāka veidot pirmdien. Līdz trešdienai, atvedot milzīgas grants kaudzes, hallē tā tika uzbērta, bet svētdien pēc apbalvošanas trasi veikli sāka vākt nost, jo nākamās nedēļas vidū bija paredzēta basketbola spēle. Tā kā trase atrodas slēgtā telpā, tā ir saspiesta un grūtāk izbraucama. Īpaši eiropiešiem bija problēmas, jo amerikāņi jau ir pieraduši pie tādām trasēm. Sacensības Amerikā, tāpat kā pie mums, notiek parastajās trasēs, bet pasaules čempionāts – uzbērtā laukumā, lai nodrošinātu visiem sportistiem vienādus apstākļus. To nākamgad plāno praktizēt Eiropā, jo divi posmi notiks Anglijā trasē, kas būs gatava tikai trīs nedēļas pirms tam.
Ļoti daudz braucēju bija no Dienvidamerikas valstīm, kur BMX ir ļoti populārs. Viņi ir ļoti spēcīgi. Piemēram, argentīnieši uzvarēja sešās vecuma grupās. Lielākie mūsu konkurenti Eiropas čempionātā ir francūži, bet pasaulē mēs par viņu uzvarām priecājamies tāpat kā par savām, jo sacenšamies ar tiem pašiem konkurentiem. Arī Uldim finālā garām aizgāja argentīnietis, pagājušā gada čempions. Tomēr sacensība bija ļoti līdzvērtīga, jo Uldis viņam zaudēja tikai tad, kad bija nobraukta jau lielākā trases daļa.
Sacensības it kā notiek godīgi, tomēr mazliet par labu pašiem amerikāņiem. Pasaules un Eiropas čempionātos celiņus, pa kuriem braukt, izlozē nevis paši puiši, kā pie mums, bet gan dators. Luisvilā vairākas reizes braucēju kārtība tika mainīta, jo, kā paskaidroja organizatori, dators esot izdrukājis nepareizi. Tā «misējās» tad, ja amerikāņi bija izlozējuši neizdevīgāku celiņu. Jebkurā gadījumā visi bija vienlīdzīgi, bet amerikāņi tomēr vienlīdzīgāki par citiem.
Ceturtdien bija paredzēti treniņi, no rīta pāris valstu braucēji dažas stundas pabrauca, bet trase kļuva mīksta, un treniņi tika pārtraukti, lai trasi uzlabotu. Tātad iespēja trenēties bija tikai piektdienā. Lielākais kuriozs bija piecpadsmitgadīgo grupā, kad ceturtdaļfinālā pirmajā virāžā nokrita visi astoņi braucēji, uzvarēja tie, kas pirmie paspēja piecelties.
Skatītāju gan sacensībās nebija pārāk daudz, nezinu – varbūt tāpēc, ka čempionāts bija slikti reklamēts. Toties sacensības tiek filmētas un tiešraidē translētas arī, piemēram, internetā.
Ārpus sacensībām mums īpaši grūti bija pierast pie lielā karstuma – ēnā vidēji 35 grādi. Pārsteidza amerikāņu lielummānija – ja vien varētu, viņi, šķiet, arī uz tualeti aizbrauktu ar mašīnu. Kājām amerikāņi neiet nekur.
Uz Ameriku braucām par saviem līdzekļiem, jo šī ir tuvākā vieta, kur varam piedalīties pasaules čempionātā, uz Brazīliju vai Austrāliju ceļš maksā vēl dārgāk. Lai arī mūsu sportisti noteikti var ar panākumiem cīnīties pasaules čempionātā, to neļauj līdzekļu trūkums.»
Edgars Rubenis:
«Pasaules čempionātā ir grūtāk startēt nekā Eiropā, jo tur piedalās paši labākie no katras valsts. Visi grib parādīt sevi un iegūt godalgotās vietas. Es biju gatavojies labākam braucienam, varēju tikt arī līdz finālam, bet diemžēl kļūdījos startā. Domāju, ja būtu bijusi iespēja vairāk patrenēties, rezultāts būtu daudz iepriecinošāks. Tikai četras reizes pilnībā izbraucu trasi – ar visu startu. Viņiem tur ļoti asi un ātri krīt starta barjeras. Paši amerikāņi pie tā ir pieraduši, jo viņiem tādas ir visās trasēs, mums tas savukārt sagādāja papildu grūtības. Gan Eiropā, gan Amerikā trases ir sarežģītākas. Tur sacensībās jābrauc tehniski pareizi, bet pie mums pārsvarā – pamin, pamin un lec. Vienīgā iespēja sasniegt tādu līmeni kā viņiem, jābrauc pēc iespējas vairāk uz sacensībām ārzemēs. Apstākļi it kā bija vienādi, bet amerikāņi tomēr bija priviliģētāki. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viņiem treniņiem bija līdzīgas trases tai, kurā notika čempionāts. Vēl viņi ir pieraduši pie sīvākas konkurences un augstāka līmeņa, jo tur katrā grupā ir vairāk nekā simts dalībnieku. Mums – apmēram divdesmit. Latvijā ir trīs četri spēcīgie, kas visu laiku savā starpā cīnās, bet Amerikā tādu ir daudz.»
Uldis Balbeks:
«Es, protams, esmu ļoti apmierināts ar iegūto otro vietu. Sacensības sarežģīja tas, ka tikai divas dienas pirms starta tika uztaisīta trase. Amerikāņiem bija dota iespēja pirms čempionāta ilgāk patrenēties tajā, jo viņiem bija vairāk dalībnieku. Mēs tikai pāris reižu varējām kārtīgi trasi izmēģināt. Protams, gribētos vēlreiz piedalīties pasaules čempionātā, bet mums diemžēl nav tik daudz līdzekļu. Nākamgad Brazīlijā noteikti būs grūtāk, jo tur startēs vairāk dienvidamerikāņu braucēju, kas ir ļoti stipri.»
