Jelgava ir slavena ar airētājiem. Mūsu sporta varoņu plejādē īpaša vieta ir kādam jaunībā mazāk titulētam vīram, kas par jelgavnieku kļuvis pirms gadiem divdesmit.
Jelgava ir slavena ar airētājiem. Mūsu sporta varoņu plejādē īpaša vieta ir kādam jaunībā mazāk titulētam vīram, kas par jelgavnieku kļuvis pirms gadiem divdesmit. Tas ir Jurijs Seļezņovs. Viņš slavens ar panākumiem kanoe airēšanā un smaiļošanā ar jūras laivām veterānu konkurencē. Nesen Jurijs atgriezās no Norvēģijas, kur kļuva par divkārtēju pasaules čempionu kanoe maratonā vecuma grupā no 45 līdz 50 gadiem.
Juriju tuvāk iepazinu pirms gadiem desmit, kad kopā trenējāmies jūras smaiļošanā. Jūras smailīte – centimetrus sešdesmit plats un četrus piecus metrus garš plastikāta peldlīdzeklis. Tā ir stabilāka par distanču gludūdens smailīti, kādas var redzēt mūsu sportistiem Lielupē. Taču neprašam tajā apgāzties ir itin viegli.
Vai tu spēj būt kā eskimoss?
Zviedri un somi, kam jūras smaiļošana starp daudzajām piekrastes šērām ir ierasta, rokasgrāmatās raksta un zīmē, ka airētājs apgāzies varot arī piecelties. Tikai jāprot “eskimosu apgrieziens” vai arī jālūdz palīdzība vismaz diviem citiem airētājiem, kas stabili var nostāties avarējušajai laivai blakus. Mana nelielā jūras smaiļošanas pieredze liecina, ka lielākos viļņos tas ir tikpat kā neiespējami. Drauga smailīti, kas atrodas blakus desmit metru attālumā, brīžiem nemaz nevar redzēt, jo tā ir aiz ūdens “sienas”. Grūti arī iedomāties bangās izpildītu “eskimosu apgriezienu”. Ja reiz esi izlidojis no laivas, uzmanies, ka nākamais vilnis sāpīgi neiesit ar peldošo laivu vai airi pa galvu. Doma, ka tu, būdams ūdenī, varētu laivā iesēsties no jauna, šķiet stipri teorētiska. Taču, kā man pēc muzeja apmeklējuma Oslo pastāstīja Jurijs, eskimosiem tā lieta ir citāda. Viņi laivā ielien no dibengala – uzvelk to kā kreklu. Airējot no smailītes izvelties nav iespējams. Ja eskimoss ar visu kajaku apgāzies, laivas apgriešana ir viņa vienīgā izeja, lai sāktu elpot.
Piedzīvojums pusceļā uz Roņu salu
Toreiz pirms desmit gadiem mūsu treniņu mērķis bija sagatavoties airējumam no Rojas uz Roņu salu. Distanci veikt gatavojāmies trijatā – Jurijs, Smaiļošanas un kanoe airēšanas federācijas ģenerālsekretārs Viesturs Īzaks un šo rindu autors. Laivu pavadīšanai bija sarunāts Jūras spēku kuģis “Kristaps”, kam tas skaitījās treniņš slīcēju meklēšanā un glābšanā.
Startējām tieši no liedaga dažas stundas pirms kuģa iziešanas no ostas. Un neparedzēti jūrā iznāca tā, ka “Kristapu” no laivām redzējām, bet mūs no kuģa – ne. Nebijām iedomājušies, ka smailītes taču atrodas zemu un aiz viļņu mugurām tās no kuģa ir grūti saskatāmas. Nelīdzēja pat signālraķete (droši vien būtu derējuši sarkanie dūmi, kas tik ātri neizklīst). Tomēr turpinājām ceļu salas virzienā. Pēc četru stundu peldējuma negaidīti Viesturs ar airi aizķēra un ielidināja jūrā savu kompasu. Jāpiebilst, ka Jurijs savējo bija aizmirsis mājās. Tā nu vienīgais kompass uz trim laivām palika manējais. Tuvojoties Rīgas jūras līča centrālajai daļai, viļņi cēlās augstāki. Kaut arī tie bija lēzeni, kompasa adata zvalstījās pa grādiem desmit (tolaik lietojām nevis jūras, bet gan parastos lauka kompasus). Reizē ar augošajām šaubām par ceļa pareizību apbrīnojami strauji muskuļos mazinājās spēks. Pienāca brīdis, kad Jurijam un Viesturam teicu: “Kungi, Kurzemes krastu pēc kompasa atradīšu, bet uz Roņu salu jūs aizvest nevaru. Kuģis, ar kura palīdzību varētu precizēt kursu, mūs neredz. Jāiet atpakaļ.”
Abi mani ceļabiedri tobrīd bija pārskaitušies, taču viņiem nekas cits neatlika, kā sekot manam aicinājumam. Kurzemes krasta līniju ieraudzījām pēc divām stundām. Vēl trīs stundas, un atkal bijām Rojā.
Jurijs ar dzīvību nerotaļājas
Šis piedzīvojums ir kā ilustrācija tam, kādas dzīves situācijas, kāda saskarsme ar dabas stihiju šķiet interesanta Jurijam Seļezņovam, ekstrēmistam, kā par viņu saka draugs un atbalstītājs Jelgavas kanoistu treneris Sergejs Bobkovs. “Eskimosam kajakā svarīgi ir nomedīt roni, vali vai leduslāci, bet man svarīgākais ir pārbrauciens no viena punkta uz otru. 1991. gadā, kad pirmo reizi šķērsojām Somu jūras līci, mums bija doma, ka nu vajadzētu gan pacensties tikt uz kapitālistisko Somiju. Toreiz, neizkāpjot no laivām, airējām no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā,” saka tālo distanču veicējs Jurijs.
Dzīvības briesmām viņš sevi gan apzināti nepakļaujot. Jurijs vienmēr dodas ceļā tikai tad, ja ir pilnīgi droši sagatavota laiva, ja mugurā ir glābšanas veste. Nekad viņš jūrā neiet viens un to nedara arī nepiemērotos laika apstākļos. Savulaik Jelgavā peldbaseinā Jurijs trenējies taisīt arī “eskimosu apgriezienu”, taču jūrā nekad savā nu jau četrpadsmit gadu pieredzē nav apgāzies. Izkrist no laivas viņam gadījās šogad ultramaratonā (trijās dienās 160 kilometru pa Kurzemes upēm un ezeriem). Tur mazajā Engures upītē piepeši airis ieķērās laikus nepamanītā siekstā, un, ņemot vērā, ka smailītei ātrums bija labs, ar to pietika, lai Jurijs izpeldētos.
Fjordi viļņojas no dažādām pusēm
Par nule notikušo pasaules čempionātu kanoe maratonā Bergenā Jurijs teic, ka tas bija nopietns pārbaudījums viņa izturībai. Smailītes gan Skandināvijā ir krietni populārākas nekā kanoe laivas, tādēļ viņam konkurence nebija tik liela (divdesmit dalībnieku), taču visi sporta veterāni bija pamatīgi gatavojušies. Sacensības notika fjordā, kas distances šaurākajā vietā bija tikai piecus metrus plats, bet citviet atgādināja palielu ezeru. Daudziem diezgan jūtamas raizes sagādāja viļņi, kas, atsitušies no krasta klintīm, brīžiem bija pavisam neritmiski. Jurija pāriniekam Aleksandram Šiško pēc finiša mugurā iemetušies krampji – tāds bija muskuļu saspringums, lai distancē noturētu laivu līdzsvarā.
Sacensību organizēšana, kā tas pie norvēģiem pierasts, bijusi labā līmenī. Turklāt cenas mērenas – katram Latvijas veterānam brauciens un piedalīšanās čempionātā izmaksājusi apmēram 120 latu. Interesanti, ka Bergenā, meklējot sacensību vietu, kāds viesmīlīgs norvēģu autovadītājs, lietojot ceļa parādīšanas metodi “Sekojiet man!”, pavadījis Latvijas komandas mikroautobusu apmēram piecus kilometrus. Krievijas airēšanas veterāniem šāds pakalpojums izmaksājis piecsimt kronu jeb 33 latus. Ūdens Bergenas fjordā, lai gan lielpilsēta atrodas tuvu, bijis ļoti tīrs. Tur pat uz akmeņiem dzīvojušas ekoloģiski ļoti jutīgās mīdijas, ko mūsu airētāji līdzīgi franču austerēm vārījuši un mielojušies kā dārgā restorānā.
Karolīna kapteinim deva tabletes
Intervējot pasaules čempionu, man bija izdevība tikties arī ar viņa kundzi Karolīnu, kas tāpat kā vīrs pēc izglītības ir mediķe. Viņa teica, ka ar Juriju lepojas. Sacensībās parasti cenšas viņu fotografēt. Karolīnai kā līdzjutējai lielākie pārdzīvojumi saistīti ar Somu jūras līča šķērsošanu. Toreiz sporta biedrības “Kalev” jubilejas sacensībās startēja seši dalībnieki, diviem šis airējums beidzās ar ķermeņa temperatūras atgūšanu slimnīcā. Viļņi bijuši tādi, ka pat pavadītājkuģa kapteini mocījusi jūras slimība. Karolīna, kas šūpošanos pārcieta vieglāk, dalījusi cietējiem tabletes.
Cik ilgi Jurijs airēs? Karolīna teic, ka tas nav prātīgs jautājums. Jurijs piebilst: “Cik ilgi dzīvošu, tik ilgi arī airēšu.” Viņaprāt, ja, piemēram, cilvēks, nodarbojoties ar fizkultūru, skrien pa asfaltētu ielu (kā tas pilsētā bieži vien ir), viņš bendē ceļu locītavas un mugurkaulu. Toties airējot strādā visas muskuļu grupas un visapkārt ir patīkama ainava bez automašīnu izplūdes gāzēm, nikniem suņiem un citiem traucēkļiem. Tāpat kā savu sporta veidu Jurijs nedomā mainīt arī dzīvesvietu. Jelgavā atšķirībā no Rīgas nav smoga. Izejot uz dzīvokļa balkona, visapkārt redz mežus. Arī upe nav tālu. Tās ir vērtības, kurām, pēc Jurija domām, ir liela nozīme.
***
Jurijs Seļezņovs
Dzimis 1958. gada 14. februārī Ventspilī.
Izglītība: 1981. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu.
No 2000. līdz 2003. gadam Rīgas Stradiņa universitātē studējis rezidentūrā gastroenteroloģijā.
No 2001. līdz 2004. gadam Rīgas Stradiņa universitātē studējis doktorantūrā. Šoruden gatavojas aizstāvēt disertāciju.
Strādā: Gastroenteroloģijas centrā.
Dežūrārsts Jelgavas pilsētas slimnīcā.
Sporta biogrāfija:
No 1973. līdz 1984. gadam trenējies kanoe airēšanā.
1979. gadā kanoe divniekā kopā ar vēlāko olimpisko čempionu Ivanu Klementjevu izpildīja sporta meistara normatīvu.
1989. gadā sāk piedalīties kanoe airēšanas veterānu sacensībās. 1991. gadā – airējums pāri Somu līcim no Tallinas uz Helsinkiem.
1996. gadā Vaksholmā Zviedrijā – pasaules čempions kanoe vieniniekā maratonā (21 km).
1999. gadā Polijas pilsētā Goržovā – 2. vieta Eiropas čempionātā kanoe vieniniekā maratonā.
1994. un 1996. gadā Lapzemē – 3. vieta Arktiskajā kanoe reisā (sešās dienās 537 km).
2001. gadā Norvēģijā – pasaules čempions maratonā jūras smaiļošanā divniekā kopā ar Staņislavu Pokšānu.
Sporta biedrības “Kalev” 100 gadu jubilejai veltītajā airējumā pāri Somu jūras līcim – 2. vieta.
2002. gads – uzvara diennakts airējumā ar jūras smailīti apkārt Zaķusalai (181, 5 km).
2003. gads – uzvara nakts airējumā ar jūras smailīti “Salacas mauciens” (95 km).
2004. gads Bergenā Norvēģijā – pasaules veterānu čempions maratonā (20,7 km) kanoe vieniniekā un divniekā kopā ar daugavpilieti Aleksandru Šiško.
