«Zemgales Ziņās» jau informējām, ka šogad XXII Vispārējos dziesmu un XII Deju svētkos bija plašāk pārstāvēti Rietumu saziņas līdzekļi ārzemju valstu izdevumi līdztekus latviešu emigrācijas presei.
«Zemgales Ziņās» jau informējām, ka šogad XXII Vispārējos dziesmu un XII Deju svētkos bija plašāk pārstāvēti Rietumu saziņas līdzekļi ārzemju valstu izdevumi līdztekus latviešu emigrācijas presei. Viens no Rietumu tautiešu viedokļiem ir arī tas, ka Latvijas Dziesmu svētki netiekot uztverti kā pasaules mēroga notikums, un esot stipri pārspīlēti teikt, ka visa pasaule skatās uz mums.
Dziesmu un deju svētkiem bija akreditējušies 178 Latvijas žurnālisti (prese, TV, radio) un fotogrāfi, 26 ārvalstu žurnālisti. Uz noslēgumu ieradās vēl 11.
Dziesmu un deju svētku informācijas un preses centrā «Ziņu» pārstāvji sastapa divus pasaulē populāru un respektētu izdevumu darbiniekus, kas Latviju apciemojuši pirmoreiz tieši Dziesmu svētku laikā. Tie ir angļu laikraksta «The Times» komentētājs Dominiks Donalds un Martins Andersons, kas gatavo materiālus angļu žurnālam «The Economist», avīzei «The Independent» un speciālajiem mūzikas žurnāliem «Fanfare» un «Tempo», kā arī amerikāņu presei.
Abus pārstāvjus no izdevumiem ar pasaules tirāžām uz Latviju nebija atveduši Dziesmu svētki, bet gan naturalizācijas un integrācijas problēmas. Kā komentētāji viņi atšķirībā no Krievijas žurnālistiem nevēlas rakstīt par šīm tēmām, neapmeklējuši Latviju un neiepazinuši situāciju te. Nonākuši Latvijā Dziesmu svētkos, abi sapratuši, ka šis festivāls ir pieminēšanas vērts viņu izdevumos, tas gan nebūšot aprakstīts daudzās lappusēs, bet gan pāris rindkopās.
Pirmais, ar ko ārzemniekus pārsteidz Dziesmu un deju svētki, ir tieši tas, kas mums jau ir pierasts un pašsaprotams. Tā ir svētku forma, nevis saturs. Tādi svētki, kuros galveno dalību ņem ne tikai apdāvināti un īpaši mācīti profesionāļi, bet arī tauta, pasaulē ir ļoti, ļoti nedaudzās zemēs. Latvija ir viena no tām, kur nevar strikti nošķirt dalībniekus un publiku. Abi angļu žurnālisti bija pārsteigti un sajūsmināti par Dziesmu svētkiem.
Martins Andersons sarunā ar «Ziņām» uzsvēra, viņaprāt, ļoti bēdīgu fenomenu pasaules mūzikas tirgū. Tas saistīts ar ierakstos izdodamo programmu atlasi. Pašas spēcīgākās ierakstu kompā-nijas apzināti rada dažādības trūkumu mūzikas tirgū. Runājot par klasisko mūziku, tās ierakstu tirgū veidojas lī-dzīga situācija, kāda jau labu laiku veiksmīgi pastāv popmūzikā, neatkarīgo firmu un kompāniju dibināšanās, kas attīsta savu alternatīvo tirgu. Skaņdarbu atlase tiražēšanai lielajās kompānijās kļuvusi tik tendencioza un uz noietu balstīta, ka bremzē mūzikas daudzveidību tirgū.
Sarunā ar angļu reportieriem atklājās, ka šajās tendencēs jau labu laiku ierauta arī Latvija, vienīgi šeit nav minētā veida neatkarīgo firmu. Kā Londonā, Birmingemā vai Edinburgā, tā Rīgā vai Jelgavā, pircējam apmeklējot mūzikas tirgotavas, viņš tajās atradīs Štrausu, Mocartu, Bēthovenu, Vāgneru, Bahu, Vivaldi, bet neatradīs daudzu citu ģēniju ierakstu klāstu. Piemēram, Doniceti vai Pučīni. Visdrīzāk tos var iegūt, īpaši pasūtot vai abonējot. Tāpat ir ar mūsdienu komponistu darbiem. Bet izplatītāko vidū jūs atradīsiet līdz apnikumam neskaitāmas versijas Hendeļa darbam «Mesija», bet diemžēl pat ar uguni nesameklēt viņa neaprakstāmo, notīs daudz izplatītāko operu «Kserkss» («Xerxes»). Devalvējoša tendence ir arī nebeidzamā populārāko melodiju izlašu veidošana simtos apdaru un versiju.
Aktualitāte izvēles iespēju samazināšanās un centieni to atjaunošanā vai paplašināšanā. Turklāt šī aktualitāte pagaidām visvairāk skar tieši ierakstu industriju un tirgu. Daudz pozitīvāk ir ar koncertiem un festivāliem. Lai gan arī tajos rietumniekus nomāc pārspīlētā Endrjū Loida Vēbera mūzikas izplatība. Latvija šai ziņā ir citās pozīcijās.
Par saviem komentāru rakstiem politikā un naturalizācijas procesā autori varētu diskutēt tikai pēc to radīšanas. Angļu valodas pratēji tos varēs meklēt, ne tikai iegādājoties «The Times» vai «Economist», bet arī attiecīgo izdevumu lappusēs internetā.