Ludmilas Grīnbergas personālizstāde «Es dzīvoju šai pasaulē» – Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Ludmilas Grīnbergas personālizstāde «Es dzīvoju šai pasaulē» – Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Septiņpadsimt gadu laikā tapušie Jelgavas mākslinieces darbi apliecina tipiski māksliniecisku dzīvesziņu – nekavēties pie viena žanra vai motīva (pašlaik L.Grīnberga nododas stikla gleznojumiem). Vai tie būtu pasteļi, akti, mūsu mežiem paugurotās dabas ainas, ziedu vai jūras viļņu buķetes, kā jau gleznotājiem piedien, mākslinieces otas raksts ņirb ar pastozu «švunku» («gribu bildi veidot kā no māliem»), harmoniski mijas ar niansētiem lazējumiem vai monohromām plaknēm, vietumis asām kontūrām. Līdztekus ziedu kompozīcijām zālē radniecīgās toņkārtās izkārtotie darbi kopplānā iezīmē noskaņu nišas.
– Vienkārši gribu izteikt sajūsmu par to, ko gleznoju, – atzīst autore, lai gan nenoliedz krāsas simbolu klātbūtni savos abstraktajos darbos un plakātos. Gluži kā uz zīda gleznotajiem vēstījumiem, kuru atklāsmei smagnējā eļļa nepielon (tiesa, plakāti šoreiz nav izstādīti). Turpretim Gunāra Ezernieka skarbie vaibsti pretstatā eņģeliskajām bērnu sejām vai jutekliskajiem aktiem vieš atmiņas par nesen skatīto portreju promenādi un apmeklētāju portretēšanu turpat muzejā jeb L.Grīnbergas arvien bijīgo tuvināšanos sava tuvākā intīmākajām šķautnēm. Vispirms pazīstamais Jelgavas gleznotājs sveces gaismā iz tumsas iznirst Rembranta laika alķīmiķa veidolā. Tādu savu kolēģi L.Grīnberga redzējusi – noslēpumaini dižciltīgu dzīļu «vēristu», vienlaikus soģi un dziednieku. Autore atzīst, ka vairāk pat izdevies otrs viņa portrets, kas radies iedvesmas mirklī un nule glabājas muzeja fondos (kopija aizceļojusi uz ASV). Starp citu, māksliniece pati gatavojusi modelim tērpu. Jo vairāk – viņas attieksme pret savu pasauli izteikta rāmjos (nav taču formu bez apvalka), kuru greznajā zeltījumā, tiklab koka šķiedrās, kas krietni rīvējušās neskaitāmajos izstāžu ceļojumos, ieguldīta teju vai visa mākslinieces rosība. Izstāde aplūkojama līdz 8. jūlijam.
