Nabadzības un izglītības zemās kvalitātes dēļ sabiedrība kļuvusi vienaldzīga un ar to viegli manipulēt, atzīst Jelgavas Latviešu biedrības valdes priekšsēdētājs un slimnīcas «Ģintermuiža» ārsts Paulis Rēvelis
– Ko jums pašam nozīmē 25. marts?
Man ar to bijusi diezgan tieša saskare. Es varbūt reizēm izskatos bezkaunīgi jauns, bet esmu dzimis 1941. gadā Rīgā. Tad vecāki mazliet paceļoja rietumu virzienā, bet liktenis bija lēmis šeit palikt. Tieši Jelgavā. Toreiz man bija seši gadi, dzīvojām blakus Kalnciema ceļa un Rīgas ielas krustojumam vietā, kur bija 6. veikals. To laiku atceros ļoti tieši, jo cilvēkus veda no Kalnciema puses. Mums katram no trim bērniem bija jau iedalīts savs čemodāns, bailes bija vēl pirms 1949. gada 25. marta. Pirmā izvešana rīdziniekus skāra jau 1940. un 1941. gadā. Tad «fāterim» bija savs, smagais čemodāns, man – mazs. Spilgti atceros, ka mamma toreiz teica: «Dēls, tev ir jābēg. Un atceries ne tikai savu vārdu, bet arī to, ka esi kristīts jaunajā Ģertrūdes baznīcā.»
– Kā ģimene uzzināja, ka «jāsēžas uz koferiem»?
Tas jau notika kādu laiku. Atceros, mēs bijām tā sauktajā otrajā sarakstā. Māte bija zobārste, tēvs – inženieris. Domāju, toreiz mazāk kaut ko saprata, bet ap veikala ēku bija aplenkšanas. Nepateikšu, ķēra kādu leģionāru vai ko citu. Mums bija kaimiņiene, kas 1951. gadā beidza 12. klasi. Viņiem tad atnāca ziņas, ka ved prom. Tolaik, skolu beidzot, modē bija pasniegt tādus albumiņus, kur ierakstīja par piemiņu draugiem. Tad bija tāds ieraksts: «Kad tiksimies, draugi, kas zina. Elga.»
Toreiz pamatīgi valsti «iztīrīja». Kad studēju medicīnu, pirmajā kursā 1959. gadā jau aizsūtīja uz Saldus apriņķi. Tur vispār cilvēku nebija! Trīs četri, tie rādīja tukšās saimnieku mājas un teica, ka nevienā nedzīvo.
– Jūsu ģimene arī cieta 1949. gada deportācijās?
Tieši ne. Bet bailes sēdēja iekšā līdz atmodai. Tā tas bija ļoti daudziem.
– Lielvaras rīks, kā panākt pakļaušanos.
Jā, skaidrs, turklāt jebkādas varas rīks. Tā notiek visur. Sabiedrība toreiz cerēja uz amerikāņiem. Tēvs nedaudz saprata angliski, gāja ilgi pie vienas kaimiņienes klausīties radio. Pēckara gados bija cerība, ka nāks amerikāņi. Man toreiz bija uzdevums – kur tagad Lielā iela, es skaitīju mašīnas. Kāds 1947. gads tas bija. Tad ziņoju tēvam, cik aizbraukušas.
– Šodien Svētbirzē biedrība pieminēs izsūtītos, bet sanākušo skaits rūk.
Jā, to organizē pilsēta, bet mēs piedalāmies. Pulciņš sanāk, bet, protams, tās rindas kļūs retākas. Bet skaidrs, ka šis ir datums, kurā cietušie jāpiemin. Mazai atkāpei pastāstīšu, ka nesen biju uz Kristapa Pētersona operlekciju «Mihails un Mihails spēlē šahu», kur atainota partija starp pasaules čempionu Mihailu Botviņņiku (1911 – 1995) un Mihailu Tālu (1939 – 1992) 1961. gadā. Tas man «uzvirdīja» atmiņas. Esmu spēlējis šahu, apmēram 1956. gadā Tāls bija mans treneris Pēterburgā. Toreiz biju mazs bērns, notika starpvalstu skolēnu sacensības. Uz Ļeņingradu atbrauca mātes brālis, kas studējis slavenajā Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā un vēlāk strādāja pilsētā Kuškā. Viņu sagrāba ciet 1938. gadā, kad atgriezās, bija kļuvis par pavisam citu cilvēku. Par tiem notikumiem neko nestāstīja, vien mammai ļoti īsi noteica: «Ja tu zinātu tās šausmas…»
– Kas ir tie cilvēki, kas dodas uz Svētbirzi? Paši no represijām cietušie vai tuvinieki?
Lielākoties pēcteči. Dabiski, ka viņu skaits samazinās. Daļai arī nākamās paaudzes turp iet. Domāju, mums visu to piemiņas un sēru dienu ir par daudz. Lokālās var palikt, bet nacionālā līmenī jāatstāj 25. marts, tam kaut pusoficiāli piesaistot arī jaunatni. Jāizdomā, kā vismaz daļu pievērst. Agrāk bija pulciņi, kas vērsti uz vēsturi. Varētu skolas dienu saīsināt un doties uz Svētbirzi. Esam maza tauta, bez piemiņas no paaudzes paaudzē tālu netiksim.
Vakar (19. martā – red.) ar Juriju Strodu (Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieks no Nacionālās apvienības – red.) bijām pie baltā krusta Stacijas parkā, 14. martā ejam pie Čakstes pieminekļa viņa miršanas dienā. Čakste mūsu biedrībai ir kā tēvs, arī tāpēc ejam. Bet nacionālā mērogā varētu palikt 25. marts, grūti pateikt, cik daudzi vēl spējīgi arī iet pie pieminekļiem jūnijā. Drīzāk jāpanāk, lai tas kļūst pievilcīgi jauniešiem.
– Ko domājat par 16. martu?
Mana pārliecība – pasākumam jānotiek Lestenē. Tagad tas ir pārvērsts par teātri.
Pagājušajā gadā man spilgtākais mākslas baudījums bija brauciens uz Rotko centru Daugavpilī. Super! 1942. gadā apšāva mūsu slimniekus, bet zināju, ka pie Aglonas apšauti Daugavpils slimnīcas pacienti. Pie Aglonas ir ģimnāzija, ļoti forša ēka uzcelta ulmaņlaikos. 300 slimnieku 1941. gadā atvesti no Daugavpils uz šo ģimnāziju un noslaktēti 100 metru no skolas. Tāda kautuve… Jelgavā vismaz aizveda uz Būriņiem. Karš ir baigs. Upuri un notikumi jāpiemin.
– Vai vēsturi skolās māca pienācīgi?
Domāju, nē. Pirmkārt jau tāpēc, ka skolotāji ir švaki. Algas viņiem nekādas nav. Man pirmais bērnībā bija māte, vecāki, ģimene, skola un sabiedrība. Man palaimējās strādāt «Ģintermuižā», te bijusi laba kolēģu kompānija, sākot no Valsts prezidenta mazmeitas Ilzes Čakstes. Vispār likās, ka te dzīvojam citā valstī. Bet skolotājam ir jābūt personībai, daži arī tādi ir. Taču kopumā, domāju, ir diezgan pavāji. Matemātika ir galīgs sviests, kas notiek ar fizkultūru?
– Viss aiziet uz viduvējību?
Domāju, ka valstī visās jomās tas ir vērojams. Valsti tomēr «pavelk» līderi, kas izceļas uz pārējo fona. Augšpusē tādu nav.
Daudzi žēlojas par lielo aizbraucēju skaitu. Bet kas būtu, ja tie 200 tūkstoši būtu šeit? Ar visu to bezdarbu, kas ir valstī… Ikdienā diezgan daudz strādāju ar nabadzīgiem cilvēkiem. Traki ir gan tad, ja cilvēkam nav naudas, gan tad, ja viņš peld naudā. Tad zaudē visas vērtības.
– Kur ņemt līderus?
Viņiem ir jāpiedzimst. Uzskatu, ka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tāda bija. Viņa daudz izdarīja. Tagad runā, runā, bet ne ar mums. Ja knapi kustas un nemāk pat angļu valodu… Esmu daudz bijis Ventspilī. Redz, Aivars (Lembergs – red.) ir baigi gudrs, viņš uztaisījis to Ventspili, atrodot varbūt ideālu variantu par trešdaļas paņemšanu sev, trešdaļas iedošanu vēl kādam un pārējā ielikšanu pilsētā. Bet kopumā mūsu tagadējie līderi ir naudas un varas novājināti.
– Ko domājat par Ukrainas jautājumu? Vai Latvija pietiekami skaļi paudusi savu viedokli, lai mums nākotnē atkal nedraudētu tāds 25. marts?
Bez naudas jau daudz nevar izdarīt. Aizsardzībā esam ņuņņas. Visā pasaulē notiek nemieri, konfrontācijas un arī kari. Pastāv liels konflikts starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Arī Ukraina ir ļoti neviengabalaina.
– Kā sabiedrībai vajadzētu rīkoties šajā jautājumā?
Es personīgi noziedoju ukraiņu dzejnieka Sevčenko pieminekļa uzstādīšanai pie Ukrainas vēstniecības Rīgā. Šis pasākums gan tagad atlikts.
– Aktieri protestē, atceļot Krievijā paredzētās izrādes.
Tas ir normāli. Redz, Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis kaut ko pasaka, un viņš ir cilvēks, kurā tomēr ieklausās. Katrā ziņā – kā katrs var, tā arī attieksmi pauž. Atbalstu to, ka jāaizliedz ieceļot tiem, kas likuši savus parakstus par «Jaunā viļņa» rīkošanu.
– Bet pasaule vairāk nekā 20 gadu laikā ir mainījusies? Pastāv viedoklis, ka rietumvalstis naivi domājušas par izmaiņām Krievijā, kas pēc būtības palikusi tāda pati lielvara, kāda bija pirms gadu desmitiem – lielais kaimiņš kaut ko sagrib un vienkārši paņem.
Tagad tā tas iznāk. Man pašam reiz liels izbrīns bija, un tas liecina – esmu naivs puika, ka Londonas futbola klubs «Chelsea» pieder krievu miljardierim, arī vācu «Schalke» spēlē zem «Gazprom» reklāmas. Tur ir liela nauda. Krīzi līdz karam var nepielaist, sēžot ar tiem, kam ir nauda. Mēs atdevām Abreni, varbūt tagad ir drošāk, lai gan tā jau nav garantija.
– Krievija varbūt vēl ko sagribēs. Daugavpilī uztaisīs referendumu…
Skaidrs, ka gribēs. Bet referendumus jau var rīkot. Venēcija arī rīkoja, par Barselonu un Kataloniju vispār nav ko runāt. Krievija ir jātur stingrā dūrē. Bet mēs esam maza valsts, ar saviem diviem miljoniem nebūsim dūres turētāji.
Mūsu valstī ir baiga nabadzība, pirms vairāk nekā 20 gadiem neviens nedomāja, ka tā būs. Bet ar nabadzīgu un nepaēdušu sabiedrību viegli manipulēt.
Taču kaut kas arī izdodas. Astoņdesmitajos gados līdz ar atmodu Jelgavā sākam virzīt ideju par Sv.Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanu. Tagad Jelgavas Latviešu biedrības atmodas simbols ir «Lāčplēša sirds» – vecā Lāčplēša pieminekļa fragments, kas nobāzts pie Jelgavas muzeja. Gribam, lai to noliek goda vietā. Viens variants ir Stacijas parks, kur ir viss – piemineklis «Jelgavas atbrīvotājiem», 1919. gada sarkanā terora upuru piemiņas krusts, piemiņas vieta «Karavīriem – cīnītājiem pret fašismu». Bet tas būtu ļoti dārgi. Tā kā pieminekļa fragmentu bija pasargājis Jelgavas muzejs, mēs gribētu, lai to vismaz izliek priekšpusē.
– Kā ar šo ieceri sokas?
Grūti, ļoti grūti. Pagājušajā gadā jau gājām, zināmi panākumi bija, bet tad iebilda pilsētas ētikas komisija. Lāčplēša tēls Jelgavā ir fantastisks (Kārļa Jansona veidotais piemineklis «Lāčplēsis un Melnais bruņinieks» Jelgavas atbrīvotājiem tika atklāts 1932. gadā. Kad vācieši okupēja Latviju, bruņinieku nokala, bet jau pēc kara Staļina laikā to novāca. Piemineklis tika ierakts, bet tā fragments vēlāk atrasts un 1988. gadā novietots pie Jelgavas muzeja. 1992. gada 18. novembrī Stacijas parkā atklāja tēlnieka Andreja Jansona veidoto Lāčplēša pieminekli – red.). Būtībā šā pieminekļa ceļš ir mūsu vēstures posma atainojums. Ja to visu izveidotu arī digitālā formā – uztaisa pieminekli, tad pašam tēlniekam vācu laikā liek nokalt Melno bruņinieku, vēl pēc laika pieminekli nogrūž zemē, līdz beigās kaut daļu atrod. Ja tādam stāstam cauri izvadātu skolēnus, vismaz daļai tas galvās paliktu. Šis fragments ir atmodas simbols.
Domāju, varbūt pat Ukrainas notikumi var ko sakustināt šajā lietā, lai tas ātrāk notiek.
– Biedrība kā šā gada darbu noteikusi arī Vecpilsētas ielas kultūrvēsturisko objektu saglabāšanu un izmantošanu. Milzīgs darbs.
No mūsu biedrības šos jautājumus koordinē Maija Kravinska. Domāju, ka tā lieta aizies. Ir doma tagad, pavasarī, tikties. Svarīgi būtu kaut kādā veidā dabūt Eiropas Savienības naudu. Tur ir intīms, kaut mazs, vecās Jelgavas stūrītis.
Bet cilvēkiem ir jākļūst bagātākiem. Cik reižu mēnesī viens jelgavnieks tagad var aiziet paēst tā smuki ārpus mājas? Ja būtu tā kā ārvalstīs, kur ģimenes to var atļauties katru nedēļas nogali, «aizietu» arī mūsu Vecpilsētas iela. Skaidri un gaiši – vajag lielākas algas.
– Kur problēma? Darba devējiem nav naudas vai negrib maksāt pienācīgas algas?
Nezinu. Tas, ka tie, kam nauda ir, vairāk bāž savās kabatās, ir skaidrs. Mums savulaik ieveda vienu mūķeni no Astrahaņas, bija lēkusi Lielupē, gribēja izdarīt galu, bet nesanāca. Ieveda pie nodaļā, bet viņai nebija naudas, kā tikt atpakaļ uz Astrahaņu. Toreiz vietējā avīze aicināja palīdzēt, un 26 cilvēki uzreiz bija gatavi atsaukties! Tagad varbūt viens atsauktos. Pirms kādiem sešiem gadiem aicinājām, lai lauku uzņēmēji mums ziedo dārzeņus, lai slimnīcas pacienti paši nodaļas virtuvē var sev gatavot kādus veselības salātus. Kaut ko jau atveda, bet tagad diez vai pat tik būtu. Naudas dēļ tās vērtības kaut kur ātri pazudušas.
– Varbūt vajadzīga kārtējā atmoda? Kad Doma laukumā Rīgā pirms dažiem gadiem pacilāja bruģakmeņus, kaut kas mazliet mainījās gan sabiedrības, gan politiķu domāšanā.
Skaidrs, ka kaut ko vajag – kādu sprādzienu. Man šķiet, ka pašlaik mūsu valstī kaut kas «čakarējas» ar izglītības sistēmu, arī veselības nozari. Bet, ja tikai skaļi pieminēs narkotiku ierobežošanu un izglītības veicināšanu, nekas jau nemainīsies. Tad jau Amerikā visi tādi līdzsvaroti staigātu, katrs ar savu psihoanalītiķi. Mūsu slimnīcas narkoloģiskajā nodaļā tagad ir tāda cilvēku plūsma, kāda nekad nav bijusi. Ļoti daudzi ierodas, lai tiktu vaļā no paģirām vai smagākiem stāvokļiem. Daļai klāt arī narkotiskas vielas.
– Kur vaina? Cilvēki nebūšanās meklē ātru laimi?
Tur viss ir pie vainas. Gan audzināšana, gan tas, ka slūžas ir vaļā un viss ir pieejams, bet sabiedrība nav bijusi tam gatava. Cilvēkam vajag kaut kādas vērtības.
– Sabiedrība degradējas?
Noteikti, turklāt viscaur pasaulē. Zināmā mērā pati sabiedrība sev rada tādu kā 25. martu. Uz kara sliekšņa gan neesam, tādā ziņā esmu optimists. ◆
