LSDSP brīvdienās organizēja savu 35. kongresu. Jāatceras, ka nepārvaramas ambiciozas pretrunas pirms 8. Saeimas vēlēšanām sašķēla LSDSP – no tās aizgāja mērenākais zars ar iepriekšējās Saeimas deputātu Egilu Baldzēnu priekšgalā.
Latvijas Sociāldemokrātiskā partija (LSDSP) brīvdienās organizēja savu 35. kongresu. Jāatceras, ka nepārvaramas ambiciozas pretrunas pirms 8. Saeimas vēlēšanām sašķēla LSDSP – no tās aizgāja mērenākais (varbūt arī intelektuālākais) zars ar iepriekšējās Saeimas deputātu Egilu Baldzēnu priekšgalā. Aizgājušie izveidoja Latvijas Sociāldemokrātu savienību (SDS), kuras 2. kongress risinājās šā gada februārī Jelgavā. Pēc tā «Ziņas» jau pauda viedokli, ka normāls politiskais spektrs un līdzsvars var pastāvēt tikai tad, ja arī Latvijā beidzot būs «normāla» sociāldemokrātiskās idejas virzoša un aizstāvoša partija bez tās līderu pārliecīgām personiskajām ambīcijām. Citādi iekšēju nesaskaņu plosītām vairākām «sociāldemokrātiskām» partijām tāpat kā tagad būs jāatrodas mūžīgā opozīcijā un jāsūkstās par to, ka vēlētāji nekādi nesaprot viņu centienus. Tas jāatceras arī svētdien notikušā kongresa sakarā. «Ziņas» jau ir rakstījušas, ka sociāldemokrātu vidū nav spilgti izteikta politiskā līdera, kam nevarētu pārmest personiskas ambīcijas. Tas nozīmē, ka viņu politiskais spēks var būt tikai labā, vienotā domubiedru komandā. Ir arī jāsaprot, ka darbam pašvaldībās sociāldemokrātiem būtu jādeleģē pietiekami zinoši un inteliģenti pārstāvji. Ar klaju demagoģiju neko nepanākt.
LSDSP 35. kongresa rezolūcijā valdība aicināta skaidri pateikt, kā tiks paaugstināts Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis, mazināta starpība starp atsevišķu reģionu attīstības līmeņiem, likvidēta lauku atpalicība, izveidotas jaunas darbavietas, panākta valstī ražotās produkcijas konkurētspēja vienotā Eiropas tirgū. Jauki vārdi. Bet atkal tās ir tikai prasības un aicinājumi. Kāds ir pašas LSDSP intelektuālais devums šajā jomā? Kur viņu piedāvājums un kur situācijas un dokumentu precīza analīze? Tādus jautājumus kārtējo reizi varam uzdot bezgalīgi daudz. Tikai atbildes ir tādas, kādas tās bija pirms gada un pusgada. LSDSP pārsvarā izsaka vienīgi bezpriekšmetisku kritiku.
Lielā mērā to varam teikt arī par sociāldemokrātu darbību pašvaldībās, jo tajās deputāti joprojām tiek ievēlēti pēc partiju un to apvienību listēm. Ja LSDSP nonāk pašvaldības vadībā, kā tas redzams Rīgas piemērā, notiek neliela transformācija. Savu spēju robežās pie «putras bļodas» tika ielikti savējie. Nekas cits nav noticis. Un nevarēja arī notikt. Ideoloģiskie uzstādījumi saimnieciskajā darbībā vienmēr atkāpjas otrajā plānā. Šeit jābūt pietiekamai intelektuālai un zināšanu bagāžai. Turklāt, ja arī pašā partijas virsotnē pārsvarā sēž cilvēki, kuriem ir tikai nepiepildītās politiskās ambīcijas, nekas labs nav gaidāms no darba, kuru veic šīs partijas cilvēki «uz vietām». To labi varam redzēt arī mūsu pilsētā, ja pavēro, kādu darbu veic vietējie LSDSP pašvaldības deputāti. Nav vēlēšanās īpaši «uzbraukt», bet arī paši sociāldemokrāti ir atzinuši, ka vietējo partijas biedru zināšanu potenciāla ir par maz, lai pietiekami argumentēti varētu aizstāvēt savu viedokli. Nav jau tā, ka Domes pozīcijas pārstāvju darbs ir nevainojams, tikai «piekasīties» viņiem vien principa pēc nav nekāda māksla. Jāmāk to darīt precīzi un argumentēti, citādi no tādas darbošanās čiks vien iznāks.
Pikantu piesitienu 35. kongresā deva jelgavnieku pārstāvji, kas bija iniciatori aicinājumam pārvēlēt pašreizējo LSDSP vadību, jo tā vēlētāju acīs partijas darbu esot novedusi tuvu nullei. Jāņem gan vērā, ka LSDSP vadību ievēlēja uz diviem gadiem pērn. Jaunu vēlēs tikai nākamgad.
