Septiņu gadu laikā Dobelē tapuši vairāk nekā simt sniegavīru.
Jau izsenis pavasaros uz Dobeli brauc ceriņu ziedēšanas laikā, kad pilsētu ieskauj to ziedu kupenas un aromāts. Vasarā tā pārtop par Latvijas ķiršu, bet rudenī – par ābolu galvaspilsētu. Savukārt ziemā jau septīto gadu uz Dobeli aicina Sniegavīru saiets.
Rada no vietējiem materiāliem
Pa šiem gadiem, sadarbojoties Dobeles novada pašvaldībai, tēlniekiem un vietējiem uzņēmumiem tenapora ražotājam SIA «Tenax» un sveču ražotājam SIA «Baltic Candles Ltd» («Dobeles sveces»), tapuši jau vairāk nekā simt dažādu sniegavīru. «Ventspilī tikko bija uzstādīts rekords ar garāko ziedu tepiķi. Ar uzņēmējiem sēdējām ap apaļo galdu pie domes priekšsēdētāja Andreja Spridzāna un domājām, ko mēs Dobelē varētu. Spriedām par materiāliem, ko pie mums ražo. Izskanēja ideja, ka varētu atliet sveci, bet to atmeta. Kāds ieminējās par sniegavīriem, turklāt Latvijā nav otras pilsētas, kur tik pieejams būtu putu polistirols,» Sniegavīru saieta pirmsākumus atminas Dobeles novada Būvvaldes vadītājs arhitekts Jānis Kukša, kurš ir arī tā idejas autors un organizators. Viņam prātā, ka uz piecu gadu jubileju apskatei izliktas 60 sniegavīru figūras. Tobrīd nebija sniega, bet pavisam cits skats paveras, kad tas uzsnieg un sniegavīrus ieskauj baltums.
Pilsēta pārtop izstāžu telpā
«Būtu muļķīgi mēģināt pārspēt Jelgavu, kam ir iestrādes ledus un smilšu skulptūru festivālu organizēšanā. Šo festivālu laikā Jelgavas Pasta sala pārvēršas par izstādes telpu, bet mums ir iespēja uz brīdi par tādu pārvērst visu Dobeles vēsturisko centru. Sniegavīrus veido profesionāli mākslinieki, un šī tēlniecība ne ar ko nav sliktāka, lai arī materiāls varbūt nav pietiekami smalks,» teic J.Kukša. Sniegavīrus veidojuši tēlnieki, kuru vārdi Jelgavas skulptūru festivālu apmeklētājiem nebūt nav sveši – Agnese Rudzīte-Kirillova, Inta Berga, Jānis Bergs, Anatolijs Kirillovs, šoziem radošajai komandai pievienojušies Inese Valtere un Donats Mockus. Tēlnieku vidū bijis arī Kārlis Īle.
Iepriekšējo gadu sniegavīri jau paguvuši iemantot dobelnieku simpātijas. Iemīļots ir domātājs ar grāmatu un spalvu rokās, tam dots Aleksandra Čaka vārds. Šo sniegavīru plānots īpaši apstrādāt, lai tā mūžs būtu ilgāks. Vēl kādam mīļākais ir karaļpāris, citam sniegavīrs ar zivi rokās. Tai gan iepriekšējā nedēļas nogalē apskādēta aste, bet kopumā dobelnieki sniegavīrus neaiztiekot – ja nu vienīgi kādam tiek nomītas kājas, lai taptu vislabākā fotogrāfija. Pašam arhitektam mīļākais ir draiskais puika, kas veļ bumbu, uz kuras atrodams novada ģerbonis. «Viņš ir tāds bērnišķīgs un foršs, to es nemūžam neļaušu samalt!» teic J.Kukša, minot, ka mazvērtīgākie sniegavīri jau pārstrādāti būvmasā.
Liek domāt
Šiem un vēl daudziem citiem, kā klaunam, medicīnas māsai, pārim šūpolēs un atlantiem, šogad pievienojušies jauni. Kaut upēs ledus vēl nav izveidojies, Bērzē jau labu laiku sastopams kāds zemledus makšķernieks. Tas ir veltījums J.Kukšas brālēnam Mārim Oltem – zināmam makšķerniekam un dabas draugam. Šoziem saietam izvēlēta astronautikas tēma, tāpēc laukumā pie novada domes «atlidojis» astronauts ar visu raķeti, kurā interesenti var nofotografēties, bet pašvaldības ēkas sienā «ietriekusies» cita, un no tās raušas ārā sniegavīrs. Šī instalācija paguvusi sabiedrībā izraisīt arī neizpratni, kādam pat radušās asociācijas ar traģiskajiem 11. septembra notikumiem ASV. Kad radošā komanda šovasar tikās I.Bergas darbnīcā, plānojot šīs ziemas saietu, tika pieļauts, ka šādas asociācijas varētu veidoties. «Pamatā mūsu nostāja ir, ka tā ir rotaļa. Kādam var rasties arī tādas asociācijas, taču uzsveru – mēs negribam nedz zaimot vai ņirgāties par cietušajiem, nedz vairot negācijas,» teic J.Kukša. Arī pašvaldības skaidrojums ir pavisam nekaitīgs: «Sniegavīri rotaļādamies ir nolaidušies uz kādas planētas, bet, kā jau tas kosmosā mēdz notikt, ne visām raķetēm izdodas nolaisties plānotajā vietā. Šoreiz viena ir avarējusi, tomēr viss beidzas laimīgi – astronauts jau priecīgi raušas ārā no kļūmīgās situācijas.» Instalācijā esot saskatāmas vairākas metaforas un līnijas, vienu no tām palīdzēšot atrast Eldara Rjazanova filma «Apsolītās debesis». J.Kukša nenoliedz, ka instalācija ir apzināta provokācija. «Pārbaudīta mūsdienu mākslas metode ir provokācija, liekot domāt, un tā ir mākslas pamatfunkcija. Nevajag konkrēto instalāciju tvert atrauti no pārējām. Tas ir kā «multenē» – tur taču arī skrien, sasitas, bet beigās visi ir sveiki un veseli. Tāpat šeit – tie, kas vērīgāk paskatās, redz, ka sniegavīrs lien ārā sveiks un vesels,» tā J.Kukša.
Kā liecina pašvaldības informācija, atkarībā no figūru sarežģītības vienas izgatavošana izmaksā vidēji 800–1600 eiro. Bijusi ideja par sniegavīru muzeju, kurā tie visi būtu apskatāmi, taču tam ir vajadzīgas plašas telpas un lieli ieguldījumi. Lai gan pēc piektās saieta jubilejas apsvērta doma mest mieru, tomēr izlemts turpināt, domājot ne tik daudz par jaunu figūru skaitu kā kvalitāti un citiem izteiksmes līdzekļiem. «Pārsteigt kļūst arvien grūtāk, bet gan jau atradīsim veidus,» sola J.Kukša.
Galvenais tūristu magnēts
Anita Banziņa, Dobeles novada Tūrisma informācijas centra vadītāja
Tā kā mums nav ne pakalnu, kuros slēpot, ne cita, ar ko varam aicināt cilvēkus doties pie mums uz Dobeli, sniegavīri ir mūsu galvenais tūristu magnēts ziemā. Tas ir kas tiešām oriģināls – citur pasaulē nekā tamlīdzīga nav. Esmu meklējusi informāciju, vai vēl kur notiek līdzīgi saieti, bet neko neesmu atradusi. Ir veidoti sniegavīri, ir kāda kolekcija, bet tik regulāri un ar tik daudziem sniegavīriem, kā tas notiek pie mums jau septīto gadu, nekur citur nav.
Dobelnieki sniegavīrus rāda saviem ciemiņiem, brauc arī ģimenes no attālākām Latvijas vietām – pie mums bija ienākuši ventspilnieki, rīdzinieki, viesi no Latgales puses. Tiem, kas brauc garām Dobelei, arī ir iemesls apstāties, lai apskatītos sniegavīrus. Tūristi ierodas arī no Lietuvas. Nupat aizvedām uz Šauļiem un Jonišķiem bukletiņus lietuviešu valodā, arī tuvākās tūrisma firmas ir informētas par mūsu sniegavīriem. Piecu gadu jubilejas aptaujā par mīļāko tika atzīts sniegavīrs klauns, šogad dzirdu, ka visiem patīk makšķernieks.
Lai būtu iemesls ne tikai staigāt pa sniegavīru pēdām, tos meklējot, mums vienlaikus ir ziemas piedāvājums arī Dobeles Novadpētniecības muzejā, Pētera Upīša muzejā, tāpat aicinām apmeklēt Dobeles Amatu māju, iepirkties sveču veikaliņā. Šogad «Tenax» arī piedāvā piedalīties sniegavīru fotokonkursā.
Jūlija Iļjina, pensionāre
Ar katru gadu sniegavīri kļūst arvien labāki un labāki. Visus vēl neesmu apskatījusi, tāpēc mīļāko grūti nosaukt. Visi skaisti – sniegavīrs paliek sniegavīrs.
Edgars Rautaitis, strādā sveču uzņēmumā
Sniegavīriem nav nekādas vainas, patīk. Visi šķiet interesanti, bet īsti gan nesaprotu, kas domāts ar konstrukciju pie sienas. Sniegavīri mūs atšķir no citām pilsētām.
Ērika Gaigale, dejas studente un skolotāja Dobeles 1. vidusskolā
Sniegavīru saiets ir kaut kas tāds, kas mūs atšķir no citām pilsētām, jo tieši Dobele tiek uzskatīta par sniegavīru pilsētu. Tas ir kas īpašs, tāpēc es noteikti esmu pret domu, ka to vajadzētu pārtraukt. Sniegavīri ir mūsu logo. Mīļāko grūti nosaukt, jo katru gadu domas mainās. Vienu gadu patīk viens, nākamajā – kāds cits. Šogad man patīk visi. Interesantākais šķiet makšķernieks Bērzē. Jaunās figūras ir labas, forši, ka gan bērni, gan pieaugušie var uzlīst augšā un nobildēties, bet to, kas domes sienā, varbūt nevajadzēja. Nākamgad varētu padomāt par slīdkalniņu bērniem.
