Rit vasaras pēdējais mēnesis. Ir iespēja būt vairāk kopā ar ģimeni, ar bērniem.
Rit vasaras pēdējais mēnesis. Ir iespēja būt vairāk kopā ar ģimeni, ar bērniem.
Grūti nostrādāt veselu dienu, ja prāts ir kādā ezera līcī vai jūras krasta smiltīs. Darbdienas beigās vieglāk nekā citos gadalaikos pabīdām malā ierastos ikdienas darbus un steidzam veldzēties vēsajos ūdeņos. Arī mūsu mazuļi ir ļoti kustīgi, šķiet, karstā saule bērniem netraucē skriet, lēkt un darboties smiltīs. Viņi spēj nosmērēties dažās sekundēs tā, ka spīd tikai laimīgas ačeles. Bērni ļoti priecājas par silto sauli, iespēju skriet basām kājām. Mazā cilvēka prieks ir neviltots tad, kad ir atklāts kas jauns lielajā pasaulē. Mums, pieaugušajiem, bērnu atklātās lietas ir zināmas un izvērtētas – kas labs, kas slikts –, un viņu ar sajūsmu pavēstītie jaunumi nav nekas sevišķs – tikai kārtējais nedarbs.
Viens no tādiem atklājumiem ir smilšu dažādā konsistence dabā. Bērniem ir liels prieks par birstošām smiltīm. Par smiltīm, kas put kā milti un veido mašīnas dūmus. Ko tik visu nevar ar tām izdarīt! Smiltīs var skriet, bremzēt, lēkt un krist. Cik tas viss ir kolosāli, kamēr nav iejaukušies pieaugušie! Mēs mēdzam vienkārši aizrādīt mazajiem, ka tā darīt nedrīkst, un ar to viss ir izteikts – neiedziļinoties, kāpēc bērns tā dara. Bet viņam no tāda aizlieguma rodas jautājums – jā, bet ko tad lai es tā vietā daru? Nezinādams atbildi, bērns var samulst un pēc brītiņa turpina iesākto darbību. Mazais pasaules atklājējs jau nezina, kā citādāk varētu izmantot tik jaukās, putošās smiltis. Cita lieta, ja mēs šādos brīžos būsim kopā ar saviem bērniem un mēģināsim aizrādījuma vietā pateikt, kā vēl izmantot jaunos atklājumus – kaut vai kopīgi uzcelt smilšu pilis un izcept smilšu kūkas. Tādu kopīgu nodarbi bērns uzņems ar prieku un labprāt tajā piedalīsies. Iegūs abas puses. Māmiņai būs iespēja novērot savu bērnu darbībā: cik veikli viņš spēj uztvert piedāvāto ideju un kā to realizē. Māmiņai ir iespēja ieklausīties bērna pārdomās, izteiktajos spriedumos. Mazie no šādas kopīgas darbošanās gūst pozitīvās emocijas, kas uzkrājas un palīdz dzīvot grūtākās dzīves situācijās. Atcerēsimies, ka tieši pirmskolas vecumā bērnam gribas būt noderīgam par katru cenu. Ne vienmēr der lietderīga nodarbošanās, vajag arī vecākiem mēģināt darīt to, kas tik ļoti interesē atvases.
Šādas kopīgas rotaļas ar māmiņu un tēti mazajiem liek sajust, ka vecāki viņus mīl, un bērni jūtas noderīgi. Es domāju, ka daudzi man piekritīs – šajā rūpju pilnajā ikdienā mums pietrūkst laika pievērst pietiekami lielu uzmanību bērniem. Taču izrādās, ka tad mūsu atvasītēm šķiet, ka aizņemtie vecāki savus bērnus mīl tikai laiku pa laikam – kad kāds brīvāks brīdis, kad labs garastāvoklis un tamlīdzīgi.
Tāpēc daļu no tā laika, kad pašiem gribas veldzēties vēsajos ūdeņos, pavadīsim kopā ar saviem mazuļiem, viņu fantāziju un pētījumu pasaulē. Celsim bērnos pašapziņu, ļausim justies noderīgiem un svarīgiem!
Anita Opmane,
bērnudārza audzinātāja
