740 gadu Lielupes un Driksas krastā skanējis Mītavas un Jelgavas vārds.
740 gadu Lielupes un Driksas krastā skanējis Mītavas un Jelgavas vārds. To izrunāja iekarotāja mēle, to iepazina svešzemju ceļinieks, tajā patvērumu guva trimdinieks, par to vārsmoja dzejnieki, apdziedāja dziesminieki, tās romantika, noslēpumainība saistīja mākslinieku prātus, tā gādāja darbu un iztiku iedzīvotājiem, tajā skolojās gan pilsētnieki, gan laucinieki, gan tālumnieki.
17. gadsimta vidū mērnieka Tobiasa Krausa zīmētajā pilsētas plānā parādās iela, kas sākās pie upes un beidzās pie Dobeles vārtiem, ceļā uz rietumiem. Gadsimtu vēlāk zīmētajos plānos lasāms šīs ielas nosaukums – Platā, vēlāk Lielā iela. 19. gadsimtā agrākā Tilta iela iegūst Pils un Kolonādes vārdu. Jelgavnieku atmiņā ir arī citi nosaukumi atbilstoši valdošajiem politiskajiem režīmiem. Vadoņa, Staļina, Gēringa, Ļeņina vārdi raksturo varas maiņas 20. gadsimta kolīzijās.
Laika ritumā iezīmējās Lielās ielas seja, to veidoja unikāla koka apbūve. Kurzemes guberņas būvvaldes un Krievijas būvnoteikumi regulēja būvniecību. Blakus tirdzniecības pasāžai – kolonādēm – atradās vairākstāvu statņa un pildrežģa būves, pastiprinātas fasādēs ar trīs četru pilastru konstrukcijām. Mūra namu Lielajā ielā gan bija nedaudz. To jaunbūves radās 20. gadsimta sākumā. Viena no skaistākajām celtnēm pretī Pasta ielas galam pacēlās dižā Komercbanka. Aiz Annas baznīcas Lielās ielas nami kļuva vienkāršāki un zemāki, raksturīgi 18. gadsimta apbūves tradīcijām. Vienstāva namiņi, dakstiņu jumti, logu slēģi ar tulpveida vai sirdsveida izgriezumiem, durvju vērtnes ar māksliniecisku dekoru radīja savdabīgu Lielās ielas apkārtējās vides romantiku.
Kā bēgot no nikna vērša
No Sv.Trīsvienības baznīcas torņa pavērās panorāmas skats uz tirgus laukumu un no tā izejošo Lielo ielu un tirgotavu kolonādēm. Rakstniece Saulcerīte Viese romānā “Mūžīgie spārni” rakstīja par jaunās Dorotejas meiteņu skolas audzēknes Elzas Rozenbergas, topošās dzejnieces Aspazijas, bērnības atmiņām šādus vārdus: “Cik staltas, kopu kopās sablīvētas ēkas Lielajā ielā… Kāds raibs tirgus laukums, ar visādiem lauku labumiem, bonbonku Krieviņa bodi un kliņģeru ceptuvi. Cik daudz ļaužu! Un kungi tā steidzās, it kā skrietu kādam palīgā vai bēgtu no nikna vērša! Toties cik cēli soļoja kundzes garos svārkos un brīnumainās cepurēs! Cik namu ar bodītēm, konditorejām, drēbnieku un cepurnieku darbnīcām…” Tirgus pārvērtās Māras, Jāņa, Miķeļa gadatirgu dienās. Karuseļi, zvērnīcas, ceļojoša cirka telts, saldumu būdas ar Zīslaka ceptajiem kliņģeriem un piparkūkām aicināja apmeklētāju simtus.
Gadsimtu laikā Lielajā ielā mainījās tirgotavu nosaukumi, īpašnieki. Veikalnieki piedāvāja manufaktūru, modes preces, drogu tirgotāji – parfimēriju, gumijas preces un krāsu kārbas. Blakus Gustava Ādolfa Reijera grāmatu tirgotavas namam kāda reklāmas izkārtne aicināja iegriezties monopoltirgotavā “Pie baltās zostiņas” un iegādāties tabakas preci. 1847. gadā Lielās un Akcīzes ielas stūrī uzņēmējs H.Feldmanis atvēra trauku, lampu, stikla un dzelzs preču tirgotavu. Veikals zēla un ieguva sabiedrības simpātijas. 1905. gadā tas nokļuva J.Glīzdiņa rokās, saglabājot veco nosaukumu. Veikals turpināja attīstīties, pirms Pirmā pasaules kara nodarbināja 15 darbinieku. 1919. gadā bermontieši tirgotavu izlaupīja, tomēr pamazām tas atjaunoja darbību, ar bagāto preču klāstu un mērenajām cenām piesaistīja gan pilsētniekus, gan lauciniekus. Turpat pretī atradās lielais Roberta Hercenberga tirdzniecības nams. Ēkas vēsture saistīta ar kādu romantisku notikumu – ar bruņotu kauju starp hercogienes Annas Joanovnas sirds favorītiem, grāfu Saksijas Moricu un kņaza Menšikova piekritējiem, un Kurzemes hercogistes troņa tīkotājiem.
Ja kāds grib skatīt vaigā
Lielā iela īpaši pārvērtās rudeņos, kad sākās skolas laiks. Tā bija Jelgavas īpatnējā gaisotne, kad saviļņojās jauniešu straumes pastaigā no Pētera ielas līdz Pilsdārzam. Promenādē pa Lielo ielu varēja satikt dažādas slavenības. Valsts tehnikumā skolēnu žurnāls “Skrejošā Prese” 1937. gadā aicināja draugus – “kuru kāds grib skatīt vaigā, tas lai Lielā ielā staigā,” kur satiksies ar Kočiņu, Pugaci un citiem puišiem. Paukeres privātskolā mācījās advokāta un rakstnieka Stērstu Andreja meita Elza, kuras literārās dotības sabiedrībai drīz kļuva zināmas pēc pirmajām publikācijām presē ar pseidonīmu Naurēnu Elza.
Populāri bija Jelgavas fotogrāfi, kuru saloni gaidīja apmeklētājus pilsētas galvenajā ielā. Viņu vidū slaveni bija brāļi Kiperti, K.Kunerts, A.Blumenfelds, K.Putrigs u.c. Augstas kvalitātes fotoportretus un ainavas radīja Pauls Drabe, pēc profesijas optiķis. Īpaši gribas izcelt fotomākslinieka Indriķa Kalcenava panākumus fotomākslā. Mācījies pie Rīgas labākajiem fotogrāfiem, papildinājis zināšanas Viļņas, Harkovas, Rostovas pie Donas, Maskavas, Pēterburgas darbnīcās. 1910. gadā fotografējis Krievijas imperatora Nikolaja II viesošanos Rīgā, atklājot Pētera I pieminekli, dibinājis Jelgavas fotobiedrību. Savu darbnīcu Lielajā ielā 10 atvēra tikai 1923. gadā.
Kur skanēja Bēthovens
Izklaides jomā liela nozīme bija kinomākslai. Lielajā ielā vien dažādos laikos apmeklētājus gaidīja piecos kinoteātros. Bieži vien tie pat atradās blakus cits citam. Viens no vecākajiem bija “The Imperial Bio” Lielajā ielā 10. Tur skatītājus sagaidīja stīgu orķestris, kas pirms izrādēm atskaņoja Ludviga van Bēthovena, Feliksa Mendelszona – Bertoldi, Ferenca Lista, Pētera Čaikovska un citu komponistu skaņdarbus. Lielajā ielā 20 atradās bērnu kino “Teika”.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Lielajā ielā sāka iezīmēties nozīmīgas vizuālas pārmaiņas. Vispirms nojauca vecās kolonādes starp Baznīcas ielu un tirgus laukumu, paplašinot Pils ielas panorāmu. Atjaunotā bermontiešu nodedzinātā pils, jaunceltā viesnīca, nojaucot vecās ēkas, kuģu piestātnes betona mols Driksas krastā un citas jaunbūves apliecināja seno sapni par modernas pilsētas radīšanas īstenošanu.
1940. gads, Otrais pasaules karš vēstures ratu pagrieza atpakaļ. Vācu laikā holokaustā iznīcināja ebrejus. Pieskaitot klāt karā kritušos, izsūtītos un emigrējušos jelgavniekus, pilsētas iedzīvotāju skaits bija samazinājies līdz desmit tūkstošiem.
Izstāde gaidīs līdz 5. jūnijam
Neviena okupācijas vara nebija mūžīga. To asiņainā savstarpējā cīņa beidzās ar traģēdiju Jelgavai un tās iedzīvotājiem. Senā pilsēta gāja bojā. Arī Lielajā ielā drupu kaudzes, skursteņu stabi liecināja par šo apokalipsi.
Uz krāsmatām auga jauna pilsēta, bez atmiņām, bez agrākajām dominantēm, uz sociālisma tipveida pamatiem ar militāri stratēģiskiem noteikumiem par jaunceltņu stāvu skaitu. Pirmajam blokmāju kvartālam Lielajā ielā sekoja tagadējās Domes nams un Pedagoģiskās skolas kopmītnes būve Mātera ielas stūrī. Piecdesmito gadu beigās pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu par Lielās ielas rekonstrukciju, tās iztaisnošanu. Pamazām ar jaunbūvēm un zaļu bulvāra joslu veidojās jauna iela no Driksas tilta līdz Dobeles šosejai. Senais ielas posms no K.Barona ielas stūra līdz Dobeles vārtiem, kas bija pārdzīvojis kara kataklizmas, mainīja nosaukumu – kļuva par Ausekļa, vēlāk Vecpilsētas ielu.
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas pēdējos 15 gadus Lielā iela pamazām atguva seno tirdzniecisko raksturu, jo pie ēkām, celtām pagājušā gadsimta otrajā pusē, veidojās tirgotavu rindas un jauni pakalpojumu centri. Arhitektu plenēri un konkursi rosina vēsturiskās Lielās ielas atdzimšanas idejas un to piepildījumu.
Jelgavnieki un viesi aicināti uz pastaigu gadsimtu laikā un telpā Lielajā ielā – izstāde muzejā vēl būs atvērta līdz 5. jūnijam.
Andrejs Dābols,Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs
