Pašreizējā ierobežojumu specifika ģimenes brīvdienu maršruta izdomāšanai liek pievērsties no krietni citiem skatpunktiem nekā kādreiz, patiesībā vēl pirms nieka mēneša. Tagad viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir – lai tur nebūtu daudz cilvēku.
Klusā Sestdiena uzausa ar dzidru sauli un koši zilām debesīm. Pat bez pēdējā laikā tik tipiskā pamatīgā vēja. Nebija jau tā, ka vēja mūsu Zemgales līdzenumos nebūtu vispār, tomēr vismaz ne tik liels, lai rīta pastaiga ar suni būtu nepatīkama. Bija skaidrs – ir īstā diena, lai dotos nelielā izbraucienā. Galu galā arī bērniem, kas labprāt laiku pavada pie telefoniem un datoriem, gribētos izdoties ārā. Ilgi pārdomās nekavējāmies un ceļā izbraucām jau pirmspusdienā (vēl jo vairāk tādēļ, ka uz pēcpusdienu prognozes solīja laikapstākļu pasliktināšanos). Tāpēc ka vēl rīta puse, izlēmām sākt ar Lielauces ezeru. Binoklis ir līdzi, un varbūt izdodas ieraudzīt kādu īpašāku putnu.
Lielauces pagasts izvietojies Rietumlatvijā, Austrumkursas augstienes paugurainākajā apvidū – Lielauces paugurainē. Rietumos tas robežojas ar Zvārdes pagastu, ziemeļrietumos Līčupe veido dabisku robežu ar Blīdenes pagastu, kurš ietilpst Brocēnu novadā. Ziemeļos pagasts robežojas ar Zebrenes pagastu, austrumos ar Īles pagastu, dienvidos–dienvidaustrumos ar Auces pilsētas lauku teritoriju, dienvidrietumos ar Vītiņu pagastu.
Kultūrvēsturiskā skatījumā Lielauces pagasts atrodas Zemgalē, jo dažus kilometrus uz rietumiem – Vītiņu pagastā, Dobeskalnos, – paceļas zemgaļu pilskalns (Incēnu pilskalns). Pēc dabas rajonēšanas shēmas Lielauces pagasts ietilpst vienā no Kurzemes (Kursas) dabas rajoniem – Austrumkursas augstienē.
Bilance – četri ērgļi
Jau ar automašīnu tuvojoties Lielauces ezeram, debesīs pamanām planējam ērgļu pāri, vēlāk izbraucienā ieraugām vēl vienu. Vismaz plēsīgo putnu ziņā diena bijusi gana veiksmīga. Pēc tam vēl saskaitām gana daudz dzērvju, gulbjus, stārķus, pīles un lapsu, kura, iespējams, ir lietuviete, jo uz mums noraugās pāri Vadakstes upei no kaimiņu valsts puses.
Lielauces pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 17. gadsimtā Lielauces muiža piederējusi pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera dēlam hercogam Frīdriham. Kungu māja sākotnēji bijusi celta ampīra stilā kā divstāvu ēka ar dakstiņu jumtu. No 1804. gada Lielauces muiža piederējusi grāfam Mēdemam, bet 19. un 20. gadsimta mijā – grāfam Pālenam. 1900. gada Ziemassvētkos pilī izcēlies ugunsgrēks un tā izdegusi. 1901. gadā sākās atjaunošanas darbi. Viens no projektētājiem bijis Vācijas arhitekts Iverss.
Pēc atjaunošanas pilij nepārbūvēta palika viena gala fasāde ar ampīra stila logu, pārējās fasādes un jaunais šķērskorpuss ieguva eklektisku izskatu. Pils interjera dekoratīvajā apdarē izmantoti ampīra elementi, tiek iebūvētas vairākas ampīra stila krāsnis un kamīni.
1922. gadā Lielauces muižas pils ar tai piegulošo parku un ezeru tiek nodota Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārziņā. Ap pili plešas 57 hektāru liela teritorija ar ainaviskiem stādījumiem, kas tapuši vēl grāfu Mēdemu laikā 19. gadsimta sākumā. Tas ir arī nozīmīgs dendroloģisks objekts. Lielauces ezeru (376 ha) ieskauj Vīķu purvs – valsts nozīmes dabas liegums, kas ir izcils gan Zemgales, gan Latvijas mērogā ar īpaši aizsargājamajiem augiem un daudzām Latvijai nozīmīgām putnu sugām. Līdz ezera krastam var aiziet pa koka dēļu laipu, kur atrodas AS “Latvija valsts meži” laivu bāze, kur iespējams iznomāt laivas, iegādāties licences makšķerēšanai un vēžošanai, kā arī ezera krastā iespējams pārnakšņot ūdenī peldošās un videi draudzīgās kempinga mājiņās. Tiesa gan, pašlaik laivu bāze slēgta, arī pie laipas novilktas norobežojošas lentes. Ņemot vērā, ka esam vienīgie apmeklētāji, izlemjam tomēr mazliet pa laipu paieties, vēl jo vairāk tādēļ, ka, parādoties kādam cilvēkam vai ģimenei, būtu iespējams viegli drošā atstatumā samainīties vienā vai otrā laipas galā. Tā nav gara, un ir skaidrs, ka milzīgs apmeklētāju skaits pēkšņi te uzrasties nevarētu. Tā arī ir. Dodoties prom, nevienu citu cilvēku neesam sastapuši.
Vīķu purva dabas liegums 875 hektāru platībā no visām pusēm iekļauj Lielauces ezeru, bet teritorijas dienvidaustrumos atrodas plašākā vienlaidu purva teritorija. Dabas lieguma nozīmīgākās aizsardzības vērtības ir ligzdojošie un savā migrācijas ceļā atpūtu meklējošie ūdensputni. Vīķu purvā uzskaitītas 24 Latvijā un Eiropā īpaši aizsargājamas putnu sugas, norādot uz šajā teritorijā sastopamo augsto putnu sugu daudzveidību, tāpēc tā ir lieliski piemērota putnu vērošanai. Vīķu purva un Lielauces ezera nozīmība dabas aizsardzībā apzināta jau sen, jo šī īpaši aizsargājamā dabas teritorija dibināta pirms teju 40 gadiem – 1977. gadā. Lielauces ezeru tā bagātīgā zivju krājuma dēļ iecienījuši makšķernieki, kamēr zivis to iecienījušas tā dzidrā ūdens un bagātīgā zemūdens augāja dēļ. Putni iemīļojuši teritorijā fragmentāri sastopamos nogāžu un gravu mežus, kā arī pārejas purvus un slīkšņas, kur savukārt sastopama vesela virkne īpaši aizsargājamu augu un bezmugurkaulnieku. Tā viens noved pie nākamā, nodrošinot neatkārtojamo Vīķu purva dabas lieguma pastāvēšanu.
Ķeveles avoti ir cieņā
Nākamais mūsu apskates objekts ir Ķeveles jeb Karaļa avoti. Tiesa, mazliet samulstam ierodoties – pie sākuma punkta objektā novietotas piecas automašīnas. Jau spriežam, ka te varētu nesanākt vajadzīgā distancēšanās. Taču, kamēr izknosāmies no sava automobiļa, lielākā daļa atbraukušo jau ir prom. Vien kāds vīrs ar diviem takšu šuneļiem neatlaidīgi uzpilda kannas ar avota ūdeni līdzņemšanai, bet no viņa viena mums distancēties nav problēmu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka cienāties ar avota ūdeni nemaz netaisāmies, vien aplūkot, kā te izskatās.
Apraksts par avotiem vēsta, ka no gravas, kuras krasti nostiprināti ar laukakmeņiem, iztek septiņi avoti, kas tālāk saplūst vienā strautā. Leģenda stāsta, ka Lielā Ziemeļu kara gados latviešu zintnieki ar avota ūdeni izdziedinājuši zviedru karali Kārli XII, kuram neesot spējuši palīdzēt pat galma mācītie dakteri. Kopš tā laika arī avotus sauc par Karaļa avotiem, bet ūdenim piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie avotiem ierīkota atpūtas vieta, pie kuras netālu izvietotas koktēlnieka Anša Vācieša kokā grebtās dzīvnieku skulptūras.
Ar padomju laiku zīmogu
1962. gadā Saldus rajonam pievienoja Dobeles rajona Jaunauces, Rubas un Vadakstes ciemus, kopš tā laika Vadakstes pagasts atrodas Saldus rajonā, vēlāk – novadā.
Vadakstes muiža izvietojusies upes labajā krastā, kur kādreiz bijis zemgaļu pilskalns un pēdējā apmetne pirms pārcelšanās uz Lietuvu. Vēlāk upes krastā uzcelta muiža, kas kopš 16. gadsimta piederējusi baronu Bistramu dzimtai. 18. gadsimta otrajā pusē celta vecā kungu māja (vēlākā kalpu māja). Ēkā saglabājušās greznas, klasicisma stila durvis un logu apkalumi. Esošās saimniecības ēkas, stallis un klēts būvētas 19. gadsimta sākumā. Muižas kungu māja būvēta 1911.–1914. gadā neoklasicisma stilā pēc arhitekta L.Reinīra projekta. Saglabājusies halle ar jūgendstila kamīnu un plašas koka kāpnes uz otro stāvu. Ovālās zāles nišās redzamas podiņu krāsnis ar kolonnām. Padomju laikā gan nepieļaujami tuvu pie pašas muižas piebūvēta cita ēka, kas mūsdienās neļauj uztvert muižas ēku tās sākotnējā skaistumā. Muižas kompleksu ieskauj 18.–19. gadsimtā veidots parks, kurā sastopamas retas koku sugas. Savukārt mūsdienās šeit sākts veidot ceriņu dārzs, kas, pamazām sakuplojot, noteikti radīs krāšņu iespaidu.
Aiz muižas ēkas pie upes un Vadakstes svētozola mierīgi nobaudām savas līdzpaņemtās maizītes, spriežot, ka distancēšanās mums izdevusies godam, jo citus cilvēkus šajās apskates vietās esam redzējuši tikai pa gabalu. Starp citu, Vadakstes svētozols jau gadus četrdesmit atrodas guļus stāvoklī. Informatīvā plāksne pie tā liecina, ka dižozola apkārtmērs bijis 7,8 metri. Teikas vēsta, ka netālajā pilskalnā bijusi pēdējā zemgaļu pils un te audzis spēka dižozols. Ozola zaros kārtas drēbītes, lai pievelkas ar rīta rasu, tad tās vilka slimam bērnam mugurā, lai veseļojas. Svētozolam zemnieki līdz pat 20. gadsimta sākumam nesuši ziedojumus. Vairākkārt kokam tika dedzināts vidus. 1978. gadā ozols nogāzās.
Pirms prombraukšanas vēl aizstaigājam līdz Vadakstes ūdenskrātuvei un Lietuvas robežai, bet šajā braucienā iecerēto Rubas apskati atliekam uz kādu citu reizi. Sinoptiķi bijuši precīzi, jo pamazām pie debesīm sarodas mākoņi, pastiprinās vējš un kļūst vēsāks.
