Vai vēl atceramies šos vārdus, kas astoņdesmito gadu beigās bija teju vai katra latvieša sirdī un mutē?
Vai vēl atceramies šos vārdus, kas astoņdesmito gadu beigās bija teju vai katra latvieša sirdī un mutē? Dažbrīd liekas, ka atminamies savu pagātni pirms gadsimtiem un desmitgadēm daudz labāk nekā to, kas tepat pirms desmit vai piecpadsmit gadiem bijis. Atmiņu grāmatas sarakstījuši daudzi, tomēr, šķiet, tikai nedaudzi ir tās lasījuši.
Oktobra sākumā pirms piecpadsmit gadiem tika nodibināta Latvijas Tautas fronte. Vai kāds 1988. gada 8. – 9. oktobrī, kad notika Tautas frontes dibināšanas kongress, varēja iedomāties, ka tikai pēc trim gadiem pasludinās Latvijas valstisko neatkarību «de iure» un «de facto»? 1988. gada 13. septembrī tā laika Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis rakstīja slepenu vēstuli LKP CK otrajam sekretāram Vitālijam Soboļevam par Latvijas Tautas frontes dibināšanu, kas neesot vēlama: «Pēc mūsu domām.. LTF izveidošana šobrīd nav lietderīga un neveicinās pārbūves attīstīšanu un padziļināšanu.» Un tālāk: «Mūsu attieksmi pret LTF veidošanu nosaka, pirmkārt, jau tas, ka tās programmas un statūtu projektā faktiski netiek atzīta Padomju Savienības Komunistiskās partijas politiskā vadība, tās vadošā un koordinējošā loma.. LTF programmas projektā faktiski tiek ignorēts fakts, ka Latvijas PSR ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa un kopā ar citām savienotajām republikām veido vienotu tautsaimniecisko sistēmu.» Padomju Latvijas prokurors diezgan precīzi bija saskatījis to, ka LTF programma ir orientēta uz Latvijas nacionālās savrupības nostiprināšanu. Jau tolaik bija aicinājums izveidot arī patstāvīgu tiesisku sistēmu, radīt tādus teritoriāla karaspēka formējumus, kuros obligātais karadienests varētu būt tikai Latvijas pilsoņiem, lai Latvijas prokuroru ieceltu republikas Augstākā Padome. Vienvārdsakot, J.Dzenītis pareizi secināja, ka līdz ar Tautas frontes izveidošanu tiks iesākts ceļš uz Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu.
Laikam jau tikai vispārdrošākajos sapņos varējām iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem tiksim uzaicināti kļūt par NATO locekli, ka Latvijas pilsoņi referendumā balsos par iestāšanos Eiropas Savienībā. Galvenais, ka Latvijā īstenotā ekonomiskā politika, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, balstījās uz savā valstī izstrādātu un pieņemtu koncepciju un likumu. Daudzi tagad negrib novērtēt šo faktu. Mēs spējām aiziet no citu padomju republiku ekonomiskās atkarības. Daudzi to tagad gan mēģina apstrīdēt, tomēr viens ir nenoliedzams: šajos gados esam spējuši pārkārtot pilnībā savu saimniecisko dzīvi. Vai atceramies, kā tikām baidīti ar lielo ekonomisko atkarību no Austrumu kaimiņa? Esam spējuši pierādīt, ka viņš tagad ir tikai viens (ne galvenais) mūsu ekonomiskais partneris.
Neviens jau nemēģina apgalvot, ka nav bijis kļūdu. Tomēr nav noliedzams arī tas, ka brīvība ir devusi iespēju pašrealizēties. Tāpēc Latvijas cilvēkiem vienmēr jāatceras, ka Tautas fronte, tāpat kā LNNK, «Helsinki 86» un Vides klubs bija spēks, ar kura palīdzību piedzima Latvijas neatkarība. Tautas fronte bija vadošais spēks līdz 1991. gada augustam, kad tika proklamēta neatkarīgā Latvijas valsts. Tagad šis laiks jau pieder vēsturei, jo līdz ar neatkarības atjaunošanu Tautas fronte savu politisko nozīmi zaudēja. Jāteic, ka politiskās nozīmes zaudējumā var vainot tā laika Tautas frontes vadītājus, kas, pamatojoties uz šo kustību, neizveidoja politisko partiju. Mūsdienu politiskā sega noteikti būtu citāda.
