Šoruden sakarā ar vēlēšanām Skolotāju dienas datums ir mazliet nobīdījies. Taču tradīcija ir stipra un droši vien katrā skolā skolēnu pašpārvalde un vecāki ir kaut ko padomājuši, lai pedagogi šajā nedēļas nogalē justu savus profesionālos svētkus.
Šoruden sakarā ar vēlēšanām Skolotāju dienas datums ir mazliet nobīdījies. Taču tradīcija ir stipra un droši vien katrā skolā skolēnu pašpārvalde un vecāki ir kaut ko padomājuši, lai pedagogi šajā nedēļas nogalē justu savus profesionālos svētkus. Visapkārt ir daudz ļoti cienījamu skolotāju, taču, ja kādam piedāvā par viņu uzrakstīt, parasti jādzird atruna: «Ne jau es tas labākais un apraksta cienīgākais.» Līdzīgi teica arī ilggadējā 2. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Rulle. Taču beidzamajā laikā viņa ar «Ziņu» tapšanu ir iepazinusies tuvāk (vasaras atvaļinājumā piestrādājot laikrakstā par korektori) un galu galā, apžēlodamās par mani kā žurnālistu, piekrita intervijai.
Kā jūs izvēlējāties skolotājas profesiju?
Esmu beigusi Jaunpils vidusskolu, kurā strādāja daudz fantastisku pedagogu, un tas arī bija noteicošais. Tolaik klases audzinātāja staigāja man no muguras un jautāja, kāpēc es domājot studēt literatūru. Matemātiķiem taču ātrāk iet burtnīcu labošana! Uz filologiem neaizgāju, kā saka, stulbuma pēc – tādēļ, ka neprastu rēķināt, vienkārši tā beidzot izlēmu. Tam, ka paliku skolā, zināmā mērā ir jāpateicas divpadsmit jaunības gadiem, ko nostrādāju vakarskolā Rīgā Brasas cietumā (Jelgavā tolaik neatradās latviešu valodas skolotāja vieta, un, tā kā manā ģimenē bērni vēl bija mazi, izdevīgi bija strādāt nevis no rīta, bet vakarā). Padomju laikos visiem līdz pat piecdesmit gadu vecumam bija obligāta vidējā izglītība, tādēļ sešdesmitajos gados cietuma klasēs jaunākajiem skolniekiem bija tikpat gadu cik man pašai. Reiz viens no tādiem pāraudžiem iebilda: «Ko jūs mums mācāt par Sprīdīti, nevis nopietnu pieaugušo literatūru?» Es jautāju pretī: «Vai jūs gribat, lai stāstu par Hamletu?» Tad viens atbildēja: «Bet es zinu, kas ir Hamlets.» Iestājās klusums, un viņš piebilda: «Esmu to ēdis ēdnīcā.» Kā izrādījās, viņš domāja omleti. Ieslodzījumā bija arī gudri, interesanti cilvēki. Viena klase pat izdeva literāro žurnālu, sarakstījās ar Mirdzu Ķempi. Cietumā uzstājās Imants Ziedonis un Egons Līvs, katru svētdienu notika kāds kultūras pasākums. Tur man bija vajadzīgas psiholoģijas zināšanas, bet skolotājiem to tolaik nekur nemācīja. Cietumā nostrādāto divpadsmit gadu laikā noziedzība kļuva jūtami jaunāka, ieslodzījumā parādījās astoņpadsmitgadīgie, kuriem jau bija n – tās sodāmības. Aizvien mazāk palika tādu, kuriem varēja just līdzi.
Kad jaunākais dēls sāka iet pirmajā klasē, man atradās skolotājas vieta 2. vidusskolā un es no cietuma vakarskolas aizgāju. Mēs, četras skolotājas, kas kā jaunas meitenes sākām cietumā strādāt, esam draudzenes un regulāri satiekamies vēl tagad.
Jelgavas 2. vidusskolā, tagad ģimnāzijā, jūs esat kopš 1973. gada…
Iekļauties parastajā vidusskolā nebija viegli. Likās, ka skolotāji turas katrs par sevi. Klusākos brīžos gāju pa skolas vestibila lielajām kāpnēm un raudāju pēc sava «tjurmja». Laimīgi sagadījās, ka pēc pirmā ceturkšņa viena skolotāja devās dekrētatvaļinājumā un man iedeva audzināšanā klasi. Tad sāku ar audzināmajiem nopietni strādāt. Vispār ar jauniešiem jūtos labāk nekā ar saviem vienaudžiem. Atsevišķā skolēnā varbūt kādreiz pievilies: ielaid sirdī, bet viņš tevi, gadās, nodod. Man ir ārkārtīgi mīļas veselas klases, ne tikai audzinātās, bet arī tās, kurās esmu mācījusi. Gadās klases, kur tu īstu kontaktu neatrodi, pat jūties slims, runā kā pret aukstu mūra sienu. Ārkārtīgi sarežģīti. Mana pirmā izlaiduma klase ļoti «pieauga» pie sirds. Sākām braukt uz teātriem, ekskursijās, bijām pirmie mūsu skolā, kas vasarā dzīvoja «Lotosā» – lauku darbu nometnē. Pašas ģimenei gan šis laiks gāja secen, to tagad cenšos atdot mazbērniem. Skolā visgrūtākais ir tas, ka tev jābūt konsekventam savās prasībās kaut līdz skandālam. Skolēnam jāzina, ka visam jābūt paveiktam par simts procentiem un ka es uz viņa darbu neskatīšos, ja tas būs izpildīts nekārtīgi. Kad tas aiziet, viss ir kārtībā. Ārpus darba kaut uz galvas stāvēsim – jo dullāk, jo labāk. Ar laiku gan par šīm lietām man jārunā mazāk. Visiem pedagogiem pa priekšu «iet» stāstiņi – skolēnu folklora, kas viņiem rada priekšstatu par katra pedagoga prasībām jau iepriekš. Tikai klausies, kāds briesmonis tu esi.
Skolotāja un reizē savu bērnu māte – vai jums ir gadījies sastapties arī ar šādu problēmu?
Savulaik mācīju latviešu valodu vecākajam dēlam Guntim un šogad to septītajā klasē mācu mazbērniem Kristīnei un Kārlim. Nu «švakas» atzīmes viņiem lieku, bet viņiem tas patīk. Reiz mana dēla klasē bija tāds gadījums, kad skolēns, kuram liku neapmierinošu atzīmi, niknumā pateica: «Tad izsauciet par šo jautājumu Rulli!» Izsaucu arī. Nezināju, vai dēls stundai bija gatavojies, taču citas izejas nebija. Pie sevis nodomāju: «Nu gan es tev galvu noskrūvēšu, ja vielu nezināsi!» Taču dēlam ir gaiša galva, un viņš uzdoto tomēr zināja. Mācību gada beigās klase pat «nāca man virsū» par to, ka gadā dēlam biju ielikusi «labi», bet kādai meitenei ar tādām pašām atzīmēm – «teicami». Skolā pret pašas bērnu ir jābūt tikpat stingram un pat vēl stingrākam nekā pret citiem.
Kā jūs skolā pārdzīvojāt vēsturisko pārmaiņu laikus – valsts, demokrātijas atjaunošanu?
Mūsu skolā arī padomju laikos nekas tāds idiotisks, ieskaitot bēdīgi slaveno «bezizmēra trijnieku», netika uzspiests. Jā, vajadzēja žurnālā būt ierakstam, ka literatūrā ir izņemta Leonīda Brežņeva «Mazā zeme», bet to darījām, pāršķirstot šo grāmatu vienā mācību stundā. Turklāt šo stundu parasti atstājām uz pavasari ar domu, ka varbūt ar laiku kaut kas mainīsies. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Rakstnieku savienības Literatūras propagandas birojs Rīgā Mazajā ģildē organizēja literārus sarīkojums, uz kuriem daudziem mūsu skolotājiem un skolēniem bija abonents, un mēs turp braucām reizi trijās nedēļās. Regulāri apmeklējām arī Andreja Pumpura dienas Lielvārdē. Mūsu skola bija viena no pirmajām ēkām, virs kuras tika pacelts valsts karogs. Kaut arī nekad dzīvē augsti amati mani nav valdzinājuši, tolaik piekritu skolā kļūt par tautfrontiešu vadītāju, ar ko tagad tomēr lepojos. Interesanti, ka mūsdienu jaunieši par padomju periodu zina mazāk nekā par Kārļa Ulmaņa laikiem. Piemēram, kāda laba skolniece, gatavojot aprakstu par saviem vecākiem, zem fotogrāfijas, kur viņas māte redzama pamatskolas gados, pierakstīja: «Mana mamma bija pioniste.» Padomju pionieri viņai izrādās kaut kas tik tāls, ka pat šis vārds lāgā nav prātā.
Mūsdienās varbūt ir beidzies tas vilnis – aklā sekošana ārzemēm. Pērn man iznāca piedalīties vienā norvēģu projektā. Kad pie apaļā galda mūsējie sāka stāstīt, kā skolā māca, norvēģi secināja: «Mēs atbraucām jūs mācīt, bet tagad redzam, ka mums ir savstarpēji jāmācās.» Arī bērnos vairs nav tā jūsma: ah, ārzemēs mācīties! Diezgan reāli viņi redz, kas kur ir.
Mūsdienu skolotājam pagaidām nav iespējams nopelnīt kaut virsleitnanta pensiju un droši vien tāpēc ir jāstrādā, kamēr vien spēj. Ko jūs domājat par paaudžu maiņu savā profesijā?
Man nedēļā ir 32 mācību stundas, tā ir apmēram pusotra slodze. Esmu sapņojusi, ka būtu ļoti labi, ja vienreiz būtu 24… Taču nav jau neviena cita, kas mani kā strādājošu pensionāri varētu kaut mazliet atslogot. Arī pēc stundām burtnīcas jau esmu izlabojusi tik daudz, ka par to naudu, kas tiek piemaksāta, man šogad vairāk tās labot nevajadzētu. Nav jau brīnums – ja cilvēkam nemaksā, tad jauni cilvēki šajā darbā arī nenāk. Lai gan tā gluži nevar teikt. Vesels bariņš mūsu skolnieču jau studē filoloģiju. Ilze Znotiņa no manas iepriekšējās klases, kas tikai šogad jūnijā beidza ģimnāziju un nupat sāka neklātienē studēt «angļos», jau strādā mūsu skolā. Tā ka maiņa tomēr nāk, un cerēsim, ka algas pielikums skolotājiem arī būs reāls – nevis ar vienu roku dodams, ar otru atņemams, kā tas bija līdz šim.
***
Viedokļi par skolotāju Rutu Rulli
Marita Asarīte, 2. ģimnāzijas direktora vietniece:
Skolotāja Rulle ļoti interesanti strādā kā klases audzinātāja, prot rosināt bērnus izteikt savas domas, aizstāvēt tās. Daudzi no viņiem dzīvē ir tālu tikuši.
Andris Dzērve, students:
Ģimnāzijas sākumā, tiekoties ar klasi, skolotāja noskata tos labos, kas viņai uzreiz iepatīkas, un sliktos, uz kuriem mazliet «uzēdas». Taču līdz 12. klasei bieži vien viss mainās lomām. Viņai patīk grūti audzināmie bērni. Vienā otrā jautājumā ir gadījies no skolotājas sagaidīt zināmu konservatīvismu, bet savu priekšmetu viņa māca perfekti.
Ilze Znotiņa, studente, 2. ģimnāzijas angļu valodas skolotāja:
Man ļoti noder stingrais raksturs, mērķtiecība, ko viņa manī ir audzinājusi. Arī tas, ka pati tagad strādāju par skolotāju, no vienas puses, ir skolotājas Rulles pirksts. Kad mēs no dažādām vietām atnācām uz ģimnāziju, viņa ļoti labi savāca klases kolektīvu. Pirmajā stundā ienāca klasē ar tādu kā dūri uz galda, sākumā no viņas baidījāmies. Taču ar savu stingro nostāju skolotāja panāca pret sevi cieņu. Ārpus mācībām viņa var būt ļoti jautra. Reiz, šķiet, 1. aprīlī, viņa nokrāsoja zaļus matus un nostaigāja ar tiem skolā visu dienu.
