Atkal bija vasaras vidus, atkal tādu gabaliņu no Cēsīm, Ungurmuižā, bija gaidīšanas svētki.
Atkal bija vasaras vidus, atkal tādu gabaliņu no Cēsīm, Ungurmuižā, bija gaidīšanas svētki. Bariņš atbraucēju – latvieši un zviedri – nebija ekskursanti. Viņi bija starptautiskās restaurācijas nometnes «Ungurmuiža ’97» dalībnieki, arhitekti un dažādi celtniecības speciālisti, mācekļi.
Ungurmuiža ir ne tikai veca muiža, tā ir slavena ar saviem sienu gleznojumiem un ar tējas namiņu – vienīgo šāda tipa 18. gadsimta koka celtni, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tāpēc tā ieinteresējusi arī Zviedrijas Celtniecības pieminekļu saglabāšanas biedrību, un tā palīdzēja Ungurmuižas fondam un Raiskuma pagastvaldei jau otras šādas nometnes organizēšanā, lai atjaunotu un saglabātu nākamajām paaudzēm seno koka būvi.
Šogad zviedru bija vairāk nekā pagājušajā vasarā, bija arī citi uzdevumi. Pērn nometnes dalībnieki strādāja koka un mūra darbus tikai muižas galvenajā ēkā – kungu mājā, šogad jūlijā restaurēja muižas bijušo īpašnieku fon Kampenhauzenu dzimtas kapliču, bet augustā restaurēja logus, krāsoja mājas fasādi, veica namdara darbus, bruģēja.
Pateicoties nometnes praktisko darbu vadītājiem arhitektiem Inārai Heinrihsonei un Ilmāram Dirveikam, darbs un atpūta nometnē apmierināja kā zviedrus, tā latviešus. Akmeņkalis Māris Upzars mācīja mūrēt un apmest, izmantojot senaizmirsto kaļķa javu, restaurators Tomass di Zazo rādīja, kā nomaināmi logi, kā stiklu iestiprināt rāmī, izmantojot paštaisītu ķiti, būvgaldnieks Peters Stārings savukārt mācīja baļķus tēst. Darbdienas beigās, tāpat kā pērn, visi klausījās lekcijas, piektdienas vakaros mazgājās pirtiņā, bet brīvdienās brauca ekskursijās.
Pērn par ēdināšanu gādāja paši nometnes dalībnieki, bet šogad lielā pavārnīca bija nodota vienas saimnieces rokās. Un pie ātrajām uzkodām pieradušie ziemeļzemes kaimiņi pat sagaidīt nevarēja, kad atkal tiks aicināti uz garšīgo, silto maltīti.
Nometnes «Ungurmuiža ’97» un arī nākamo vasaru nometņu mērķis ir viens – saglābt un saglabāt mūsu senās muižas, arhitektūras pieminekļus. Raiskuma pagastā par to gādā 1992. gadā dibinātais Ungurmuižas fonds, kas ir sabiedriska organizācija un apvieno kopīgu interešu personas, organizācijas, uzņēmumus, kas atbalsta un sekmē arhitektūras pieminekļa restaurāciju un saglabāšanu, kā arī gādā par tā statusam atbilstošu izmantošanu. Ungurmuižas fonds ar pateicību pieņem katru palīdzību, jo tikai ar nesavtīgu atbalstu mēs varam saglabāt savu kultūras mantojumu arī nākamajām paaudzēm.
Ungurmuiža atdzimst, atjaunošanas darbi rit Jelgavas rajona Blankenfeldes muižā Vilces pagastā, Elejas muižā. Varbūt arī vēl par kādu citu mūsu arhitektūras pērli varam apgalvot – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
