Robežšķirtne starp diviem gadu tūkstošiem daudzos cilvēkos vieš zināmu neziņu un bailes par to, kas būs.
Robežšķirtne starp diviem gadu tūkstošiem daudzos cilvēkos vieš zināmu neziņu un bailes par to, kas būs. Daudzuprāt, nākamā gadsimta sākums noteiks, kam nākotnē pastāvēt. Skaidrs, ka nekur nepazudīs lielie un turīgie uzņēmumi un nozares, kuru aizmuguri piesedz platāki pleci. Bet kas varētu sagaidīt mazākos «brāļus»?
Veterinārija ir nozare, bez kuras diezin vai iztiksim arī nākamajā gadsimtā. Klīnikas «Sanarius» saimnieki Anna un Jānis Jesereviči, kuri pašu spēkiem pirms pieciem gadiem to izveidojuši, ir pārliecināti, ka jau pavisam drīz veterināriju sagaida lielas pārmaiņas.
Anna atzīstas, ka agrāk viņai ļoti paticis sapņot – par savu klīniku, pacientiem –, bet tagad, kad sapņi pārvērtušies īstenībā, reāli jāsāk domāt par to, kā būs rīt. Pēdējos gados veterinārija, tāpat kā medicīna, ir gājusi tikai uz augšu. Latvijā veterinārārstiem iespējams iegūt labu izglītību, taču ar darbu vien nepietiek, ir vajadzīgi līdzekļi, aparatūra.
– Pašu spēkiem uzsākt ko jaunu mūsu laikos ir ļoti grūti. Arī mums nav ekstra skaistu telpu un apstākļu, bet ir labi speciālisti, kas mīl savu darbu un dara to īpaši rūpīgi. Visu cenšamies paveikt paši, dažu gadu laikā esam ieguvuši pastāvīgus klientus. Cilvēki mums uzticas, un tas ir galvenais. Laukos ir ļoti labi veterinārārsti, bet tehnoloģiski viņi var izdarīt daudz mazāk nekā klīnikas speciālisti, – uzskata Anna.
Paredzams, ka arī veterinārārsti nākamajā gadu tūkstotī specializēsies konkrētā nozarē, piemēram, būs acu ārsts, ķirurgs, dermatologs, par kuru pakalpojumiem klientam būs attiecīgi jāmaksā.
Nākotnē dzīvnieku turēšana būs luksusa lieta, tātad arī dārga, un cilvēki tieksies pēc savu mīluļu profilakses, jo tā viņiem izmaksās lētāk.
– Dzīvnieki ir luksusa prece, par ko atbilstoši jāmaksā. Visā pasaulē veterinārie pakalpojumi ir ļoti dārgi. Kādā Minhenes konferencē itāļu kolēģi interesējās par veterināriju Latvijā. Kad pastāstīju, ka strādāju divās klīnikās un kādu algu par to saņemu, viņi izbrīnā skatījās uz mani un neticēja, ka cilvēks ar augstāko izglītību strādā tik garas stundas par nieka grašiem, – stāsta Jānis.
Statistika rāda, ka cilvēki arvien vairāk izvēlas mazus mājdzīvniekus – tie aizņem mazāk laika un nerada tik daudz problēmu.
– Ļoti gribas cerēt, ka jau drīzā nākotnē dzīvniekus turēs cilvēki, kas apzināsies, ka var to atļauties. Šodien bieži suns vai kaķis ir saimnieka problēma, ar ko viņš nespēj vai neprot tikt galā, – piebilst Anna.
Jāņa mērķis ir tuvākajā laikā specializēties dzīvnieku neiroloģijā un neiroķirurģijā, jo Latvijā šādi speciālisti ir tikai daži. Pašlaik ir tieksme veidot dzīvnieku stacionārus un līdz ar to arī tiek veiktas sarežģītākas operācijas.
Anna ir pārliecināta, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā veterinārijai un cilvēku veselībai varētu dot labu, jo stingrāk tiktu kontrolēta arī pārtikas kvalitāte, taču Jānis par to ir citādās domās.
– Ja būsim Eiropas Savienībā, visas stingrās prasības attieksies arī uz mums. Pašlaik tirgus diktē noteikumus, un mēs tajā varēsim maz iejaukties. Diezin vai mums ļaus attīstīt ražošanu. Viņiem vajadzīgs lēts tirgus un darbaspēks, nekas vairāk, – tā Jānis.
Taču abi ārsti atzīst, ka paies vismaz pusgadsimts, kamēr Latvija nostāsies uz stabilām kājām un sasniegs Rietumu valstīm daudzmaz atbilstošu līmeni.
Mūsu dzīve norit vienās rūpēs un cīņās par labklājību un eksistenci. Šajās cīņās mūsu labākais līdzeklis ir darbs, nenogurstošs darbs ir pienākuma apziņa. Cilvēks ir nespēcīgs bez šiem līdzekļiem.
(V.Plūdons)
