Veltījums Tautas frontes Ģintermuižas grupas dalībniekiem un atbalstītājiem.
Veltījums Tautas frontes Ģintermuižas grupas dalībniekiem un atbalstītājiem.
Pašlaik ir dīvaini trauksmaini laiki mani māca, slānī un gāna un atkal māca gan Rietumu, gan Austrumu komisāri. «Tie latvieši, fašisti, ebreju šāvēji, krievvalodīgo pensionāru pazemotāji!» kliedz lielāki un mazāki valdnieki kaimiņzemju masu informācijas līdzekļos. Vai nav par traku un par skaļu? Tas jau nav nekas jauns man un maniem vecākiem, kas Latvijā dzīvoja pēckara gados.
Par fašistiem latviešus ilgu laiku uzrunāja tie, kas ar sarkankarogoto sirpi un āmuru nāca mūs «atbrīvot», kas daļu tautas pārvietoja uz Sibīriju. Tie sāka nicināt mūsu valodu, kultūras pieminekļus, arī Čakstes un Lāčplēša pieminekli Jelgavā. Pēc tam nāca lielo rūpnīcu celšana un darbaspēka iepludināšana Latvijā maskēta latviešu pārkrievošana. Latviešu valoda no valsts iestādēm un oficiālajiem dokumentiem tika izskausta. Arvien retāk to lietoja veikalos. Rīgā to varēja dzirdēt gandrīz tikai Dziesmu svētkos. Un latvieši cits citu sāka uzrunāt par Jan Janiču, Paul Pauliču.
Tagad, kad šajās jomās esam panākuši zināmas pārmaiņas un gribam tās nostiprināt, «vecākais brālis» atgādina krievu valodai jābūt otrai valodai Latvijā! Bet tas jau ir nāves spriedums latviešu valodai.
Varētu pieņemt, ka Rietumu demokrātijas pārstāvji ieradīsies ar mūsu valodas aizsardzības projektiem. Varbūt mudinās un pamācīs ne tikai latviešu, bet arī lībiešu valodas aizsardzības iespējas. Kāds naivums! Augstais komisārs seko, lai mēs ar savu latviešu valodu nenodarītu pāri krievu valodā runājošajiem.
Mums nav jācīnās pret krievu vai angļu valodu, bet par latviešu valodu, tās nostiprināšanu saistībā ar kultūru, izglītību. Ar patriotismu ir par maz, valsts valodas attīstībai vajadzīga nauda, bez tās seguma mūsu valoda nīkuļos.
Jā, lai mēs būtu konkurētspējīgi darba tirgū, jāzina angļu, krievu, vācu un citas valodas. To prasa mūsu ģeopolitiskais stāvoklis. Taču sadzīvē mums ir jārunā latviski.
Diemžēl par mūsu valodu stingri neiestājas Saeimas deputāti, piešķirdami pilsonību par sevišķiem nopelniem latviešu valodas nezinātājiem. Tādi paši ir tie, kas lielā sajūsmā balso par J.Zīgeristu.
Mūs baida Lielais Boriss un Lielais Helmūts, mums pieprasa mainīt valdību, un «Saimnieks» nepaliek savā vietā. «Vecākais brālis» Austrumos šķels un valdīs, neēdīs šprotes, aizgriezīs naftas krānus…
Mūsu tauta nav bijusi vienota, daļa skatījusies uz Austrumiem un daļa uz Rietumiem, daļa ticējusi savai valstij un valodai. Katru no šiem virzieniem pārstāv vairākas politiskās partijas, tā ka vēlētājiem ir grūti saprast, kas ir kas. Turklāt deputāti klejo no vienas partijas uz otru, dzimst vēl jaunas partijas. Tās enerģiju zaudē savstarpējās cīņās.
Ja gribam būt saimnieki savā zemē, saglabāt savu valodu un kultūru, vajadzīga vienota un stingra stāja gars, griba un gudrība. Tad jutīsimies droši Eiropas tautu vidū.
