Jau trīsdesmit gadu Valda Dārzniece katru dienu nes smago pasta somu un ne mirkli nenožēlo alaiku, kas pavadīts, piegādājot jelgavniekiem preses izdevumus un vēstules.
Jau trīsdesmit gadu Valda Dārzniece katru dienu nes smago pasta somu un ne mirkli nenožēlo alaiku, kas pavadīts, piegādājot jelgavniekiem preses izdevumus un vēstules.
Toreiz pirms trīsdesmit gadiem 17. februārī viņai bija sešpadsmit gadu, nesen saņemta pase, kad pašā skarbākajā ziemas laikā pirmoreiz bija jāceļ plecos pasta soma. Valdas kundze atceras, ka sākumā gājis visādi – kritusi dziļos, sniega pilnos grāvjos, četrreiz pastnieces gaitās viņu sakoduši suņi. Vēlāk gan esot iemanījusies, redzot vaļā palaistu suni, sev priekšā likt somu un ar to sargāties no dzīvnieka uzbrukuma. Pasta nešana parasti nav vienmuļa, jo vienmēr kaut kas savdabīgs pa ceļam esot novērojams – kāds notikums, izmaiņas apkārtnē vai satiktie cilvēki.
Rajonā, kuru pastniece apkalpo, viņa ir ļoti iecienīta. Par to liecina arī tas, ka iepazīties ar Valdu Dārznieci aicināja kādas «Ziņu» lasītājas telefona zvans.
– Kad dodos atvaļinājumā, cilvēki vaicā, kad būšu atpakaļ. Vienmēr priecīgi mani sagaida. Nekad man nav bijušas īpašas domstarpības ar pilsētniekiem. Ja pats esi labs, citi pret tevi būs labi, tāpēc cenšos arī pati tā izturēties. Reizēm pensionāri, kam grūti iziet no mājām, lūdz man izdarīt kādus pirkumus vai, piemēram, pasūtīt avīzes, samaksāt rēķinus, tad nekad neatsaku, – stāsta pastniece.
– Protams, jaunībā nebiju domājusi, ka nostrādāšu par pastnieci trīsdesmit gadu. Tolaik bija tāda situācija ģimenē, ka pēc pamatskolas beigšanas vajadzēja iet mācīties vakarskolā un meklēt darbu. Visur gāju, bet tieši pastā bija ar mieru, saņemot manas mammas galvojumu, nepilngadīgu skuķēnu laist strādāt,
jo tur taču darbs saistīts ar naudu, – tā sava darba sākumu atceras Valda Dārzniece.
Valdas kundze atzīst, ka viņas darbs ir ļoti interesants: neviena diena neesot līdzīga citai. Varbūt tieši tāpēc viņa nekad nav domājusi, vai vēlētos amatu mainīt. Sava ietekme šim darbam bijusi arī uz pastniecei raksturīgām īpašībām, piemēram, agrāk, dodoties pastaigās ar ģimeni, viņai vienmēr saukuši pakaļ:
– Kur tu skrien, vai tu vispār lēnām pastaigāties māki?
– Laikam tiešām lēnām iet vairs nemāku, vienmēr tikai pusskriešus, – saka pastniece.
Brīvajos brīžos, kas pārsvarā mēdz būt pēcpusdienās un vakaros, viņai vistīkamākās šķiet īsti sievišķīgas nodarbes, piemēram, pagatavot kaut ko garšīgu. Vēl V.Dārzniece mēdzot arī paskatīties televizoru vai kaut ko palasīt.
Nesen Valdas kundzei vajadzējis piedzīvot skumjus brīžus – aizsaulē aizgājis viņas vīrs, ar kuru kopā pavadīti 25 gadi un uzaudzinātas divas meitas. Lai arī atmiņas liek raisīties asarām, viņa optimistiski stāsta par savām meitām un priecīgi atceras, ka pagājušā gada augustā, svinot sudrabkāzas, visa ģimene kopā nofotografējusies.
