Reiz kādā dienā lietainā, kad gāju es pa ielu un apstājos ar laiku reizē vienu, es nejutu ne lietu, ne sāpes, ne prieku, neko, izņemot mīlestību pret visiem tuvajiem.
Reiz kādā dienā lietainā,
Kad gāju es pa ielu
Un apstājos ar laiku reizē vienu,
Es nejutu ne lietu, ne sāpes, ne prieku, neko,
Izņemot mīlestību pret visiem tuvajiem.
Es vienkārši stāvēju
Un lūkojos debesīs uz mākoņiem,
It kā skatīdamies eņģeļiem sejā.
Bet tad – mans skatiens novērsās lejā,
Un šis skatiens pazuda vējā…
Didzis, Jelgavas 2. ģimnāzijas 8. klase
