Kad krēsla mazgā logus, es atduros pret naktīm, kurās ticis izauklēts viss līdzšinējais.
Kad krēsla mazgā logus,
es atduros pret naktīm,
kurās ticis izauklēts viss līdzšinējais.
Ar liesmu un Pegazu sirdī
es meklēju pazaudēto,
nepaspēto un negribēto.
Es dzēšu nožēlu ar glāzi sapņu ruma.
Man pirkstā gredzens,
kas nācis no aizmirstības,
lai tagad piederētu man
un stāstītu par manu neizjusto.
Es esmu putns būrī,
kas laužas brīvē līdz spēku izsīkumam
un neredz, ka būrītim durtiņas vaļā.
Aizkars viegli plīvo, aiz tā
netveramais dzīvo.
Es noskūpstu laimi caur stiklu;
lai pieskartos tai, vēl esmu par biklu.
