18. novembra svinības Latvijas brīvvalsts laikā – tas ir notikums, kura aculiecinieki jāmeklē pašas vecākās paaudzes vidū.
18. novembra svinības Latvijas brīvvalsts laikā – tas ir notikums, kura aculiecinieki jāmeklē pašas vecākās paaudzes vidū. Viņi ir dažādi, gan tādi, kuri vairs visu tik labi neatceras, gan tādi, kuriem ir kāds iemesls to neturēt īpašā piemiņā. Taču viņi visdrošāk zina to, kurš visu gaiši atcerēsies, gan arī to, kurš labprāt savās atmiņās dalīsies. Šajā ziņā vecākās paaudzes kolēģi žurnālisti bija labi padomdevēji. Zvanu vienam, viņš saka: labprāt, bet labāk par mani pastāstīs Roberts Dzelme, zvanu otram, tas saka: vislabāk jums to pastāstīs bijušais žurnālists… un sauc to pašu uzvārdu.
Tā nu esmu Roberta Dzelmes – bijušā Jelgavas žurnālista kopš 1953. gada – mājās Valgundes pusē un klausos viņa stāstījumā.
Pirmās – sešgadīga zēna atmiņas
Neesmu dzimis jelgavnieks, taču domāju, ka 18. novembri visos novados cilvēki uzņēma vienādi. Gan tā laika izpratnē, gan tagad šis datums ir cilvēku pārdomām, kulminācijas punkts patriotisma izpausmēm. Pirmajās atmiņās – biju sešus gadus vecs zēns – ir kāds rīts ar neparasti svinīgi klātu brokastu galdu. Pēc maltītes tēvs uzaicināja visus piecelties un svinīgi teica:
– Šodien ēdām pašu maizi pašu valstī. Lūgsim Dievu, lai arī nākamās paaudzes to var ēst brīvā valstī.
Sekoja skaidrojums, ka vakar nodibināta brīva Latvija, un nosauca divus vārdus: Jānis Čakste un Zigfrīds Meierovics. Todien darbā negājām, laukos to varēja atļauties. Atceros vēl vienu svētku dienu bērnībā.
Biju mazliet vecāks, un man gribējās redzēt, kāda izskatās pilsēta svētkos. Līvāni no mūsu mājām bija astoņus kilometrus. Ar pastalām kājās apņēmīgi soļoju šo attālumu, lai apmierinātu savu zinātkāri. Pie katra nama plīvoja karogs (laukos to vēl tik stingri neprasīja), veikali bija slēgti. Atminos, ka, mājās nākot, izliju, bet sirds bija silta.
Zināja 18. novembra vērtību
Tas jau notika nedaudz vēlāk. Bijām vecākiem trīs dēli. Vecākajam bija 17 gadu, kad viņš kopā ar vēl diviem puišiem brīvprātīgi aizgāja mūsu bruņotajos spēkos. Cīņas ar lieliniekiem toreiz risinājās manā dzimtajā pusē Latgalē. Pēc pāris nedēļām brālis ieradās tēva mājās un lūdza, lai dod viņam zirgu, jo armijai nebija transporta. Tas bija pašu audzēts, un mātei bija ļoti žēl, bet tēvs noteica: ja dēls karo, lai zirgs arī karo. Dievs dos – atgriezīsies. Un tā arī bija: 1922. gadā atnāca abi mājās, gan ar skrambām un ievainojumiem, bet dzīvi.
To stāstu tālab, ka tas raksturo lauku ļaužu attieksmi pret savu valsti. Viņi zināja 18. novembra vērtību, zināja, par kādu cenu tas nācis.
Svētki – pašapziņai un lepnumam
Arī no institūta laikiem Daugavpilī palikusi prātā pacilātā gaisotne, kādā svinējām valsts svētkus. Izdomājām, ka telpas jāizpušķo ar vītnēm, jo ziedu jau tik vēlu rudenī vairs nav. Tas bija 1932. gads. No Daugavpils braucām ar vilcienu uz Jersiku, gājām pie mežziņa, lai ierāda vietu, kur var mētras saplūkt. Ar divdesmit maisiem mētru braucām mājās, meitenes sapina, pēc tam viss institūts bija izpušķots.
Centrālajā laukumā tika rīkotas parādes, kurās piedalījās izlase no katras skolas. Bija ikvienas skolas pārstāvji – ebreji, poļi, leiši, krievi, latvieši. Nevienam neienāca prātā šķirot tautības. Tās gan bija sacensības, kura skola izskatīsies labāk. Parādē piedalījās arī artilērijas pulks, jātnieku pulks, kājnieki. Jātnieku pulks jau mūs iepriecināja visvairāk – ar staltiem zirgiem un puišiem.
1938. gadā dienēju Krasta artilērijas pulkā. Tā lieta man patika! Svētkos notika īsta sacensība vispirms starp atsevišķām baterijām, kuri labāk sagatavosies. Karavīri bija labi apgādāti: katram bija parādes tērps (to glabāja noliktavā), svētdienas tērps un ikdienas forma mācībām un darbam.
Rīgā, ejot garām Brīvības piemineklim, kārojās noņemt cepuri. Neviens jau nesodīja, ja to nepacēli, tomēr tā darīja ne vien jaunieši, bet arī veci vīri. Karavīriem bija jāsalutē, tad varēja parādīt, vai proti skaisti nosoļot, vai esi «čaplaks».
Vai svētkus var aizmirst?
Šķiet dīvaini, ka mūsdienās atgādina: tuvojas valsts svētki. Vai cilvēki tos var aizmirst? Tajos laikos nevienam pat prātā neienāca atgādināt, ka svētki un būs un ka jāatzīmē. Nebija jau arī tādu saziņas līdzekļu, toreiz bija vienīgi tāds «kristāla» radiouztvērējs, ar adatu meklēja staciju.
Dīvaina liekas 18. novembra svinēšana pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas. Tagad sabiedrība ir sašķēlusies, noslāņojusies. Nav vienotības izjūtas, kopīga viļņa, vienotāja spēka! Divdesmitajos gados nebija rocības, tikai sirds siltums, vēlāk radās arī materiālās iespējas svētku svinēšanai. Līdz Otrā pasaules kara beigām nebiju dzirdējis, kur kāds karogs būtu norauts vai apgānīts. Līdz 15. maija apvērsumam bija arī kreisais novirziens, taču tādas lietas nenotika.
Pēc apvērsuma 18. novembri svinēja īpaši krāšņi. Dega «ploškas» un logos svecītes, kultūras iestādēs bija svinīgi pasākumi, mūzika. Neizpalika arī artilērijas zalves.
Domu paslēpām zem rindām
Vācu okupācijas laikā strādāju «Daugavas Vēstnesī» Daugavpilī. Viss rakstītais tika cenzēts. Laikraksts iznāca latviski, kur vien iespējams, mēģinājām rakstīt zem rindām, reizēm balstījāmies «uz naža asmens». Tā tas bija arī 18. novembrī. Intervijām un aprakstiem izvēlējāmies cilvēkus, kam biogrāfija bija saistīta ar brīvvalsts posmu. Tad nu viņi stāstīja, kā strādāja brīvās Latvijas laikā. Izdevās. Biju laikraksta pēdējais atbildīgais redaktors, tad tas iznāca Rīgā. Vācu drošības dienesti mani ielika cietumā. Okupācija bija viena un otra, metodes – tādas pašas.
