Nekustamo īpašumu pārvaldes (NĪP) direktors Edijs Putnieks un NĪP direktora vietnieks Juris Vidžis intervijā «Zemgales Ziņām».
Nekustamo īpašumu pārvaldes (NĪP) direktors Edijs Putnieks un NĪP direktora vietnieks
Juris Vidžis intervijā «Zemgales Ziņām».
Cik pamatota bija reorganizācija, kuras laikā namu pārvaldes tika likvidētas, to vietā izveidojot NĪP, un kādu līdzekļu ekonomiju šī pārkārtošanās ir devusi? Kādas ir tās kvalitatīvās atšķirības, kas raksturo NĪP darbu salīdzinājumā ar namu pārvaldēm?
E.Putnieks: – NĪP strādā deviņus mēnešus. Salīdzinājumam – Dobelē šāda pati reorganizācija tika veikta pirms četriem gadiem, un tikai tagad sāk parādīties reāli rezultāti. Pagājušā gada 11. jūnijā mēs ar Domes lēmumu saņēmām šīs telpas. 10 dienu laikā tās tika savestas kārtībā. 23. jūnijā mēs atbrīvojām namu pārvalžu telpas un 25. jūnijā sākām strādāt Pulkveža Brieža ielā 26.
Ja salīdzinām bijušo namu pārvalžu darbu ar funkcionālo sistēmu, pie kuras izveides strādā NĪP, tad tas ir tā, it kā alu laikmeta cilvēks sacenstos skriešanā ar mūsdienu cilvēku, kurš sēž «Formulā 1». Mēs nevaram atļauties strādāt ar sociālisma laikmeta metodēm. Pirmkārt, visa informācija ir jādatorizē. Mums ir vairāk nekā 15 000 abonentu. Jāievada adreses, visu īrnieku vārdi, uzvārdi, personas kodi, dzīvokļu kvadratūras, no kura laika pierakstīti utt. Tikko tas būs izdarīts, mums būs nepieciešamas trīs, nevis astoņas paszines. Tā ir līdzekļu ekonomija. Vēl arī mūsu un mūsu klientu laika ekonomija: jebkuras informācijas atrašana un izdrukāšanas prasīs minūtes, ne stundas vai atsevišķos gadījumos pat dienas, kā tas ir tagad.
NĪP mantojumā saņēma četru namu pārvalžu dokumentāciju. Katra no tām to kārtoja pēc saviem ieskatiem un izpratnes, ieskaitot pat grāmatvedību. No šīs putras bija jāizveido vienots veselums un funkcionējošs organisms. Tas attiecās arī uz darbiniekiem: mēs nevarējām atļauties, lai šeit strādātu, teiksim, «inženieris» ar pamatizglītību.
J.Vidžis: – Iedzīvotāju pieņemšana namu pārvalžu abonentu daļās un pie paszinēm notika trīs reizes nedēļā pa pusdienai. Tagad šis darbs notiek katru dienu. Turklāt bez pusdienlaika. Arī kases ir divas: viena no kasierēm aiziet pusdienās, otra uzreiz sāk strādāt. Cilvēkam nav jāzīlē paspēs, vai ne.
E.Putnieks: – Katrā namu pārvaldē uz «pusslodzi» strādāja pa enerģētiķim. Viņš «piestaigāja», starp citu, uz darbu, saņēma algu un strādāja kaut kur citur. Tagad šīs četras pusslodzes ir saliktas kopā un mums ir nopietns cilvēks ar vienu (nevis četrām) algu.
J.Vidžis: – Arī juristi visās namu pārvaldēs strādāja līgumdarbu: kaut kad atnāca, pagrozījās, vairāk vai mazāk padarbojās, sagatavoja kādas lietas tiesai. Bet ar līgumu izstrādāšanu neviens nenodarbojās. Uz namu pārvaldi atbrauca «Latvenergo» vai «Latvijas Gāzes» pārstāvis, nolika uz galda līgumu, ko pārvaldnieks tūdaļ parakstīja. Cik izdevīgs tas bija pilsētai, tas ir, iedzīvotājiem, tas nevienam nerūpēja.Tagad esam tam pielikuši punktu.
Ja paceļojam pa Jelgavas bedrainajām ielām un aplūkojam pilsētas namus, estētisku baudījumu gūt ir neiespējami. Kā jūs vērtējat pašvaldības dzīvojamā fonda pašreizējo stāvokli kopumā un kādas iespējas saskatāt, lai to uzlabotu?
E.Putnieks: – Nevajag īpašu vērtēšanas komisiju, lai spētu atbildēt uz jūsu jautājumu. Ja atveram 1996. gada 30. jūlijā Ministru kabinetā akceptēto «Latvijas mājokļu politikas koncepciju», sadaļā «Pašreizējā situācija» atrodam šādu konstatāciju: «Līdzekļu trūkuma rezultātā ievērojami samazinājusies dzīvojamo ēku rekonstrukcija, renovācija un remonts.» Un ko gribētos uzsvērt: «Zemā īres maksa nespēj segt ēku uzturēšanai un apsaimniekošanai nepieciešamos izdevumus. Pieaugot trūcīgo ģimeņu skaitam, kas šobrīd jau sasniedz 21%, radušās grūtības īres maksas un citu ar mājokli saistīto maksājumu segšanā, kas arī savukārt izraisa nespēju pienācīgi uzturēt un apsaimniekot dzīvojamo fondu.» Piebildīšu, ka šeit minētās «radušās grūtības» ir ārkārtīgi maigs formulējums, bet rādītājs 21% – stipri apšaubāms, jo, atverot «Pārskatu par tautas attīstību 1998», atrodam šādus datus: zem Labklājības ministrijas noteiktā krīzes iztikas minimuma Ls 52 ir 56,9 % iedzīvotāju ienākumi. Tātad valsts mājokļu politika jau paredz, ka atbilstoši iedzīvotāju zemajam dzīves līmenim, pat tajā gadījumā, kad īres maksu mēs spētu iekasēt 100% apmērā, mēs nespētu nodrošināt pienācīgu namu uzturēšanu un apsaimniekošanu.
J.Vidžis: – Būtībā tas ir jautājums, kas segs starpību starp dzīvojamā fonda apsaimniekošanai nepieciešamo izdevumu summu un no iedzīvotājiem iekasēto maksājumu summu. Pašvaldība? Tā to nespēj izdarīt. Un, domājams, tuvākajā nākotnē arī nespēs, jo pārāk lieli līdzekļi ar apšaubāmu ekonomisko pamatojumu ir saguluši «Siltumtīklos».
E.Putnieks: – 1997. gadā pašvaldība sedza nelielu daļu no šīs starpības 100 000 latu apmērā. 1998. gadā šim mērķim mēs saņēmām 10 000 latu. 1999. gadā NĪP vidēji mēnesī plāno iekasēt
156 388 latus, bet obligātie maksājumi mēnesī ir 191 094 lati. Rezultātā izveidojas naudas līdzekļu deficīts 34 706 latu apmērā. Gadā tas veido 416 492 latu. Turklāt šis deficīts attiecas tikai uz obligātajiem maksājumiem, nevis uz kādiem lielākiem remontiem, kā, teiksim, atsevišķu māju siltināšana. Lai gan tieši ar to vajadzētu sākt, nevis ar dārgiem un moderniem siltummezgliem, siltumskaitītājiem. Tagad nesiltināto māju un siltumvadu dēļ visa ieguldītā nauda «izkūp gaisā».
Tātad līdzekļi jūsu rīcībā ir daudzkārt mazāki, nekā to prasītu dzīvojamā fonda ne tikai kvalitatīva, bet arī minimāla apsaimniekošana?
E.Putnieks: – Ir valdības apstiprināti Latvijas būvju normatīvi: 401., 402., 403. utt., kur sīki aprakstīts, kā ir jāveic ēku apsaimniekošana, cik bieži jāmaina jumts utt. Atbilstoši šiem normatīviem, mēs izdarījām aprēķinus: īres maksai vajadzētu būt aptuveni 46 santīmi par kvadrātmetru. Bet tā ir 12 santīmu par m2, vidējais – pat 10 santīmu par kvadrātmetru. Turklāt Jelgavā galīgi nepārdomāti ir pieņemtas tarifu zonas. Centrā ir A zona, tad ir B, C, D. Īres maksa noteikta atkarībā no tā, kurā zonā atrodas ēka. Lai ēku apsaimniekotu, ir pilnīgi vienalga, kurā zonā tā ir. Turklāt privātiem dzīvokļiem ēkas apsaimniekošanas izmaksas ir noteiktas zemākas. Un kāpēc gan privatizētu dzīvokļu saimniekiem par kopējo ēkas apsaimniekošanu būtu jāmaksā mazāk? Kā vienā, tā otrā gadījumā loģiku grūti atrast.
J.Vidžis: – Daudzas ēkas NĪP tika nodotas ar dažādiem celtniecības defektiem. Nemaz nerunājot par jumtiem. Ir pierādīts, ka horizontālie jumti mūsu platuma grādos nav vēlami. Nepieciešami divslīpju jumti: tad ir lielāka garantija, ka tie ilgāku laiku netecēs un ir lielāka siltumekonomija. Bet ko nu par to! savulaik ekspluatācijā ir nodotas ēkas, kur kanalizācija no pagraba nav vispār novadīta… Mums tagad prasa to salabot.
Šie desmit santīmi – tā ir «ugunsgrēku dzēšana». Iedzīvotāji ir pieraduši pie padomju laiku simboliskās īres maksas, kas absolūti neatbilda apsaimniekošanas izdevumiem. Pagājušajā gadā Dome atvēlēja NĪP 10000 latu četru māju jumtu saremontēšanai. Citu nopietnu remontu nav bijis. Mūsu pārraudzībā ir vairāk nekā 500 māju. Pastāvot šādam finansējumam un saglabājoties tādam pašam dzīvojamajam fondam, pēdējai mājai jumts tiks salabots pēc 125 gadiem…
E.Putnieks: – Ventspils vairākus gadus pēc kārtas novirzījusi daudzus tūkstošus latu dzīvokļu saimniecībā, mainījusi jumtus, salabojusi notekrenes utt. TagadVentspils NĪP tiek pateikts: tālāk saimniekojiet paši. Pie mums no Domes nāk nevis līdzekļi attīstībai, bet rīkojumi: nodrošināt, izdarīt! Neiedziļinoties nevienā jautājumā ekonomiski.
Savukārt iedzīvotāji, nesaprotot, ka būtu jāmaksā šie 46 santīmi, atnāk un saka: es jums maksāju, bet jūs neko nedarāt. Nav izskaidrots, ka tas, ko viņš maksā, neatbilst normām un tā pat puse nav.
Vairākkārt no iedzīvotājiem «Zemgales Ziņās» izskanējuši pārmetumi, ka NĪP ir pārāk daudz darbinieku, kas turklāt braukā ar «glauniem» spēkratiem? Cik pamatoti ir šie pārmetumi?
Šobrīd mums nav nevienas vieglās automašīnas. Pārvaldes aparāts izmanto tikai vienu, 1991. gadā ražotu RAF mikroautobusu. Pārējās automašīnas izmanto strādnieki ražošanas vajadzībām. Visas ir «padomijā» ražotas, bieži vien kopš 70. gadiem.
Kādēļ tik atšķirīgas mēdz būt aprēķinātās apkures izmaksas pēc projekta līdzīgās vai pat vienādās mājās?
J.Vidžis: – Tās ir atkarīgas ne tikai no tā, kāda ir ieregulēta temperatūra siltummezglā. Siltumenerģijas patēriņš mājā ir atkarīgs arī no ēkas vispārējā stāvokļa, ko vairumā gadījumu nosaka pašu iedzīvotāju attieksme pret savu mītni.
E. Putnieks: – Cik ekonomisks gan var būt siltuma patēriņš mājā, kur pagraba sienās izkalti caurumi, ieejas durvis vienmēr līdz galam vaļā, logi izsisti, cauruļvadiem noplēsta siltumizolācija. Iedzīvotāji protestē: kur skatās policija? Bet pie katras mājas ieejas policistu nenoliksi. Savukārt logu un durvju siltināšana katrā dzīvoklī ir pašsaprotams jautājums.
J.Vidžis: – Labs piemērs ir Kungu ielas 23. un 25. māja, kas ir celtas pēc viena projekta. Starpība ir acīm redzama – 23. mājā decembrī maksa par viena kvadrātmetra apsildi bija 0,635 lati, janvārī – 0,719, bet 25. namā attiecīgi 0,424 un 0,483 lati.
