Elejnieki Egils un Velga Sīļi zemnieku saimniecību ar sava uzvārda nosaukumu izveidoja 1989. gadā.
Elejnieki Egils un Velga Sīļi zemnieku saimniecību ar sava uzvārda nosaukumu izveidoja 1989. gadā. “Esam Breša zemnieki,” teic saimnieki, kas pašlaik apstrādā 140 hektāru zemes. Viņu pamatnodarbošanās ir dārzeņu un kartupeļu audzēšana. “Ziņas” “Sīļos” viesojās pirmajā kāpostu vākšanas dienā, un jau tad saimnieki atzina, ka raža padevusies pietiekami laba.
No kopējās platības Sīļu īpašumā ir tikai puse, pārējo viņi nomā. 50 hektāros ik gadus sēj graudaugus, jo dārzeņkopībā svarīgi ievērot augu seku. Tā kā visas kultūras novācamas teju vienā laikā, turklāt burkāni smagajā mālā izaugot nepareizas formas un zaraini, “Sīļos” audzē tikai kāpostus (apmēram 30 hektāros), galda bietes (5 hektāros) un kartupeļus (40 hektāros).
Pašiem savs pagrabs
2002. gadā saimniecības “Sīļi” īpašnieki dārzeņu pagraba būvniecībai ņēmuši valsts aizdevumu. “Materiālus vācām no tuvākās apkārtnes – tepat no karaspēka daļas dabūjām ķieģeļus un nojaucamas pārsedzes,” stāsta Velga. Ārsienas nosiltinātas, tās tāpat kā jumts būvētas no jauniem materiāliem. Glabātuvē ir 3000 kvadrātmetru, kur rudenī savietojas “Sīļos” izaudzētie kartupeļi un dārzeņi.
Par šāgada tupeņu ražu Velga Sīle teic, ka “diez kas jau nav”: “Šovasar bija nenormāls sausums. Lija tikai ap Jāņiem, pēc tam – jūlija beigās.” Egils stāsta, ka vasarā nav lijis 44 dienas: “Tas ļoti ietekmēja kartupeļu ražu. Jūlija vidū tupeņu laksti sakrita vagās, vienubrīd domāju, ka nonīks. Varētu iekārtot laistīšanas sistēmas, bet tuvējā apkārtnē nav dabīgo ūdenskrātuvju, nepietiekami krājumi būtu arī zemes dzīlēs.” Citus gadus kartupeļu iegūts pat 40 tonnu no hektāra, šogad to izaudzis uz pusi mazāk. Saimnieks arī atzīst, ka “Zemgale nav tā piemērotākā vieta tupeņu audzēšanai, toties garšas ziņā smilšainās augsnēs briedušie kartupeļi esot daudz mazāk vērtīgi”. Piemēram, visiem labi zināmās vēlās šķirnes “Asterix” bumbuļi paredzēti tikai salātiem, bet mūsu zemē audzētie ir gana miltaini un labi garšojot arī tad, ja pagatavoti citādi.
Realizē vairumtirdzniecībā
Lai kāpostu ražu iegūtu iespējami ilgākā laika periodā, Sīļu ģimene audzē kā agrās šķirnes, kas vācamas vasaras vidū, tā arī skābējamo un ziemas kāpostu šķirnes. Stādus apkurināmās siltumnīcās aprūpē paši, agrākās šķirnes sējot jau februāra beigās marta sākumā. Atšķirībā no pārstrādei audzētajām vidēji lielas uzglabājamo šķirņu kāpostu galviņas sver ap diviem trim kilogramiem. To panāk, stādījumus veidojot ciešākus, jo, lai gan šķirnes īpašības paredz arī lielāku galviņu izaugšanu, pircēji labprātāk izvēlas pāris kilogramu smagas.
Neierasti sausā laika dēļ šogad kāpostos daudz savairojušies kaitēkļi, tāpēc vairākkārt bija jāsmidzina insekticīdi (kukaiņu ierobežošanas līdzekļi). “Tomēr raža ir apmierinoša,” teic E.Sīlis. Skābējamos kāpostus, ko audzē maksimāli lielus, no viena stādījumu hektāra novāca pat līdz simt tonnām. Šos dārzeņus visu ziemu piegādā ilggadējiem sadarbības partneriem – pārstrādātājiem Suntažos –, bet pārējo audzējumu Sīļu ģimene realizē vairumtirdzniecībā. Saimnieks atzīst, ka iepirkuma cenas atšķirībā no iepriekšējiem gadiem paaugstinājušās par pāris santīmiem, bet lielāks cenu kāpums šogad bijis minerālmēsliem, degvielai, sēklām. “Tomēr domāju, ka zaudējumu nebūs. Pagaidām to grūti prognozēt, jo ražu realizējam visu ziemu. Septembris un oktobris kartupeļiem ir svārstīgu cenu laiks, jo mazākie audzētāji, kam nav glabātavu, ražu steidzami realizē, cenas krītas. Paši tirgojam tikai tik daudz, cik pieprasa, īpaši neuzbāžamies.”
Vietējie strādnieki – labākie
Ik pa laikam Sīļu ģimenei nākas atskārst, ka pēdējos gados mūsu valstī problēma ir darbaspēks. Tepat Elejā pirms vairākiem gadiem bijušajās armijas bāzes ēkās izvietoti bezpajumtnieki no Rīgas, viņi pāris stundu dienā pastrādājot, bet vietējiem lauku ļaudīm “līdzi turēt nevarot”. Bijuši pat tādi, kas atnākuši, dažas dienas pastrādājuši un saimniekiem teikuši, ka labāk un vienkāršāk esot no rītiem braukt uz Rīgu, apstaigāt “savas miskastes” un vakarā atpakaļ uz Eleju. Saimniecībā pastāvīgi nodarbināti seši elejnieki. Uz jautājumu, vai darba pietiek arī ziemā, saimnieks atbild, ka aukstajā gadalaikā lielākā rosība notiekot dārzeņu pagrabā. Šogad tas būšot gandrīz pilns – kartupeļi jāpārlasa, jāsašķiro, jānogādā pie klientiem. Sezonas laiks “Sīļos” ir ražas novākšana, kartupeļus noņem ar diviem kombainiem, tāpēc lielākais cilvēku roku darbaspēks nepieciešams kāpostu novākšanas laikā. “Specializētu to noņemšanas kombainu pagaidām nav, zinu, ka mehanizēti to dara vietumis Holandē, tomēr arī tur pat 90 procentu kāpostu nogriež cilvēki. Tur gan ir dažādi transportieri un citas palīgierīces,” stāsta E.Sīlis. Zemnieki ES fondu līdzekļus pagaidām izmantojuši nav. Visus darbus saimniecībā veic ar septiņiem baltkrievu “Belarus” traktoriem. Šogad viens nopirkts jauns, vēl viens iegādāts pirms dažiem gadiem. “Mums nav jēgas nopirkt dārgu un jaudīgu “John Deer” vai līdzīgas klases traktorus, jo te ar šādu tehniku vienkārši nebūs ko darīt – dārzeņkopībā nepieciešami vairāki traktori, vasarā vienlaicīgi strādā pat četri pieci – cits smidzina kartupeļus, cits rušina kāpostu laukus, un šajos darbos lielu jaudu nevajag.” Augsnes apstrādes un citi agregāti gan ražoti rietumvalstīs un pamazām iegādāti pēdējos gados.
Lauksaimniecība nav hobijs
Uz jautājumu, vai lauksaimniecību neuzskata par hobiju, E.Sīlis atbild, “ja šī nodarbošanās aizņem visus 12 gada mēnešus un citreiz pat vairāk nekā astoņas stundas dienā, tad tas nav nekāds brīvā laika pavadīšanas veids”. Viņš pārliecināts, ka ar lauksaimniecisko nodarbošanos īpašu peļņu negūst nekur pasaulē. Līdz ar Latvijas iestāšanos ES dārzeņu audzētājiem vairs nemaksā subsīdijas, bet saimniekus gandarī ziņa, ka jau tuvākajā laikā finansiāls atbalsts gaidāms tiem audzētājiem, kas dārzeņu ražas iegūst pēc integrētās metodes, kad izaudzētajai lauksaimniecības produkcijai tiek nodrošināta izcelsmes izsekojamība. “Pircējs, veikalā iegādājoties kāpostu, var uzzināt, kurā dārzā tas izaudzis, kādi minerālmēsli un pesticīdi lietoti.” Sīļi jau tagad katram kāpostu maisam pieliek informācijas zīmi, kurā norādīta ražotājvalsts, saimniecības nosaukums, reģistrācijas numurs.
Vai, visus gada mēnešus strādājot, iznāk laiks arī atpūtai? Saimnieki atbild, ka nosacīti: “Katru gadu ar draugiem vairākas dienas braucam ar laivām pa kādu no Latvijas upēm. Esam bijuši Holandē, Francijā pieredzes apmaiņas braucienos, ko organizē lauksaimniecības preču izplatītāja firma “Agrimatco”.
