Sakarā ar redakcijas lūgumu uzrakstīt par piedzīvojumiem sociālisma laika tirdzniecībā, gribu pastāstīt par kādu gadījumu M.Gorbačova «sausajā periodā».
Sakarā ar redakcijas lūgumu uzrakstīt par piedzīvojumiem sociālisma laika tirdzniecībā, gribu pastāstīt par kādu gadījumu M.Gorbačova “sausajā periodā”.
Esmu dzimis kalēja ģimenē Emburgā 1932. gada 31. decembrī. Kara laikā pārcēlāmies uz Jelgavu, kur izmācījos un strādāju par ādmini un vēlāk kļuvu par celtnieku. Astoņdesmitajos gados saistībā ar alkohola lietām bija lozungs: “Atturība – dzīves norma”. Nav šaubu, ka alkohola lietošana bija iesakņojusies pārāk dziļi un kaut ko vajadzēja darīt. Dzēra daudzajos svētkos un brīvdienās. Kompānijas nevarēja šķirties, kamēr pudele nebija iztukšota. Taču, kā nesen vienā humora lapā lasīju, cīnīties ar alkoholismu, ierobežojot tā tirdzniecības vietas, ir apmēram tas pats, kas ārstēt caureju, aizslēdzot tualeti. Es domāju, ka tagad cilvēki alkoholu lieto mazāk.
Kādā Gorbačova laika Vecgada dienā, kas, kā minēju, sakrīt ar manu dzimšanas dienu, ģimenē attapāmies, ka esam izlietojuši visus alkohola talonus. Jāpaskaidro, ka tolaik, lai nopirktu pudeli, ar naudu (ja tās nebija sevišķi daudz) nepietika. Vajadzēja arī talonus, ko iedzīvotājiem izdalīja ierobežotā skaitā. Ko nu darīt? Pieņēmu lēmumu aiziet uz Tirdzniecības pārvaldi. Gan sieva, gan, godīgi sakot, arī es pats neticēju, ka tur varētu kaut kas sanākt. Tomēr devos uz Skolotāju ielu, kur atradās šī iestāde. Atvēru Realizācijas daļas durvis. Nolicis uz rakstāmgalda savu pasi, ko biju atšķīris vietā, kur redzams mans dzimšanas datums, uzrunāju patīkamu kundzi. Lūdzu, vai tomēr nav iespēja man nopirkt kādu pudeli. Viņa pajautāja: “Vai mašīna jums ir?” Tādas tolaik man nebija (automašīnu bez gadiem ilgas rindā stāvēšanas parasts celtnieks jau nevarēja nopirkt), taču tūlīt sapratu, kas par lietu un atbildēju: “Tūlīt būs.” Drāzu uz autoostu. Mana labvēle, ieraudzījusi pie pārvaldes durvīm taksometru, teica, ka tā jau nu nevajadzēja, taču bija jau par vēlu. Aizbraucām uz veikalu Raiņa ielā pretī parkam. Kundze pa sētas durvīm iegāja veikalā, un es dabūju, ko vēlējos, – pudeli šampanieša, degvīna un konjaka. Ar to pašu taksi aizbraucu uz puķu veikalu un atvedu savai labdarei sarkanas neļķes. Viņu, šķiet, sauca Skaidrīte – tas tagad vairs nav jātur noslēpumā.
