«Klaidoņi», kas lielākoties muzicē kāzās, izceļas ar spēju improvizēt un jautri «pavilkt» klātesošos.«Muzicēt 1989. gadā sākām mēs divatā ar Normundu Cielavu. Viņš bija tikko beidzis Jelgavas Mūzikas skolu un atsūtīts uz Kalnciema kombinātu vadīt pūtēju orķestri. Es tajā laikā spēlēju estrādes ansamblī. No mums aizgāja taustiņinstrumentālists. Normunds dzīvoja blakus istabā – gāju runāt ar viņu. Kādu laiku spēlējām, bet tad ansamblis izjuka. Sākām divatā «klīst apkārt». Banāli, bet tāpēc mūs arī sauc «Klaidoņi»,» Ivars Vītoliņš (basģitāra) atskatās uz grupas, kuras kontā ir neskaitāmu kāzu, ballīšu, izlaidumu, radu saietu un citu saviesīgu pasākumu muzikālais noformējums, pirmsākumiem.
Spēlē, kā jūt
Patlaban «Klaidoņu», kas tiek dēvēti par vienu no jestrākajiem kāzu muzikantiem, sastāvs ir dubultojies. Aptuveni pirms mēneša viņiem pievienojies ģitārists Andis Zviedris. Savukārt trešais grupas «smagsvars» bundzinieks Jānis Rubenis kā Normunda sievas Smaidas klasesbiedrs tika noskatīts un savaņģots 1996. gadā.«Tolaik spēlēju citā grupā. Vircavas skolā bija tāda «Pusnakts», ko vadīja nu jau aizsaulē aizgājušais Valdis Feldmanis. Viņš mani ievirzīja mūzikas pasaulē, iemācīja to mīlēt. Braukājām pa skolām, piedalījāmies skatēs. Tas bija ļoti interesants laiks,» atminas Jānis. Viņš atklāj, ka par labu «Klaidoņiem» nospēlējis grupas brīvais stils, pievilcīgais ritms un vieglā gaisotne – praktiski neviena viņu atskaņotā dziesma nesakrīt ar oriģinālo izpildījumu.«Spēlējam, kā mēs jūtam. Parasti notiek tā – pa radio atskan jauna dziesma, zvanu Ivaram, ka jānoklausās. Braucam uz pasākumu, vārdi ir norakstīti, bet vairāk nekā. Savā starpā apmēram norunājām, cik augstu vajadzētu atskaņot. Pienāk klāt Jānis, un uzreiz spēlējam,» par gandrīz ceturtdaļgadsimta laikā izkopto meistarību lepojas taustiņinstrumentālists Normunds. Tas nozīmē, ka arī mēģinājumu grupai teju nav vispār. Nav jau arī laika – Normunds Cielava pasniedz mūziku Staļģenes vidusskolā un māca trompetes spēli Salgales Mūzikas skolas audzēkņiem, Ivars Vītoliņš ikdienā ved dažādas kravas, bet Jānis Rubenis aizņemts ar mūzikas atskaņošanas tehnoloģijām saistītā biznesā. Tad jau klāt piektdienas, sestdienas, kas daža laba aizrunāta teju gadu uz priekšu. «Šogad 20. jūlijā mums tika piedāvāts spēlēt 15 kāzās, taču šis datums tika aizņems jau pērnajā jūlijā, tāpēc nācās atteikt. Gadu uz priekšu parasti rezervē Jaungada balles un Jāņus. Par vasaru sāk zvanīt janvārī,» grafika tapšanas nianses atklāj vīri.
Galvenokārt zvana no Anglijas
Tā iegrozījies, ka «Klaidoņus» visbiežāk var sastapt kāzās, ko viņi arī dēvē par savu galveno un tuvāko darbības nišu. «Krīzes gados bija vēl vairāk pasūtījumu. Pašreiz raksturīgi, ka cilvēki ļoti skaita naudiņu, veic cenu aptaujas. Prasa, vai nevar dabūt vienu pašu sintezatoru. 90 procentos mums visi zvani ir no Anglijas – latvieši atbrauc te, apprecas un atkal brauc projām,» novērojis Jānis. Atkarībā no kāzu norises vietas «Klaidoņi» par tām prasa 300 – 350 latu. Lētāk bijis vien dižķibeles laikā, bet arī dārgāk vīri nav prasījuši. Galu galā sava cena ir jāzina, jo kāzu muzikantu darbs nav no vieglajiem. «Izbraucam, vēlākais, pulksten četros pēcpusdienā, uzkrāmējamies, ar mūziku sagaidām jauno pāri, spēlējam, kad pasniedz ēdienu. Tad pauze līdz pirmajai dejai, un tā līdz četriem naktī. Mājās esam ap pulksten sešiem septiņiem no rīta,» pienākumu specifiku raksturo bundzinieks.
Līdzi kleita un parūka
Skats no mūziķu vietas uz kāziniekiem ir dažāds. Lielos vilcienos – cilvēks nav mainījies. Taču paražas gan. Piemēram, galdi kļuvuši smalkāki, kāzas – viendienīgas, bet vedēji – kūtrāki. Viņu vietā aizvien biežāk stājas vakara vadītāji. Diemžēl līdz ar statusu sabiedrībā gadās, ka mainās cilvēciskā attieksme. «Reiz spēlējām kāzas vienā lepnā muižā, kur precējās kāds anglis. Aizbildinoties, ka esam tādi paši strādnieki kā pārējie, mūs pasauca tikai uz ēdienu pārpalikumiem. Nevajag jau mūs obligāti barot, taču pasniegt ūdeni vai kafiju nozīmē izrādīt elementāru cieņu,» pauž Normunds. Gadījumi, kad piedzīvota nelāga attieksme, viesi sāk nepieklājīgi komandēt vai ir ārkārtīgi neatsaucīgi, kas mūziķiem liek atgriezties mājās kā izgrieztām lupatām, gan notiekot reti. Lielākoties valda pozitīvu emociju un enerģiju apmaiņa.«Mums ir gadījušās pat ļoti labas kāzas. Tas atkarīgs no pašiem cilvēkiem, kā viņi grib tās nosvinēt. Ja esi nācis tikai dzert un sēdēt, neviens mūziķis nepalīdzēs. Taču, ja redzam, ka vedēji mokās, mēģinām publiku «paķert». Vienu brīdi ļoti labi gāja «Latgales dāmu pops». Reiz redzēju viņas uzstājamies Lielplatonē. Skatos – tur arī viena dūšīga, viena pagara. Sākām pārģērbties kleitās un krūšturos un laist latgaliski. Tomēr būs jādomā kas cits, jo dāmu popa meitenes ir pazudušas un cilvēki sāk viņas aizmirst. Taču kleita un parūka man vienmēr ir līdzi,» «Klaidoņu» nešpetno pusi zīmē vālīšu meistars Jānis. Aizgājis pat tiktāl, ka muzikanti likuši pasākuma viesiem izģērbties. «Portālos jau varēja lasīt, ka piedāvājam perversas rotaļas. Taču aicina vienalga, jo uzskata mūs par jautriem,» smej Normunds, piebilstot, ka vispateicīgākā publika ir dejotāji. Ja kompānijā atrodas kaut viens tāds pāris, ballīte ir izdevusies!
Jauc ar grupu «Klaidonis»
Grupa guvusi tādu «no mutes mutē» atpazīstamību, ka viņus aicina muzicēt teju pa visu Latviju. Vīriem gan nemitīgi nākas skaidrot, ka viņi nav «Klaidonis», kas grupas līderu Māra un Daces Sloku vadībā spēlē kantri un šlāgermūziku.«Viņi parādījās vēlāk, bet nedomājam, ka kaut kas ir nošpikots. Mēs arī nebijām oficiāli reģistrēti. Bijis gan tā, ka uzaicina mūs spēlēt ballē kā «Klaidoņus», bet cilvēki pārprot un pēc tam runā, ka laikam ieradies «Klaidoņa» otrais sastāvs. Tāpēc vienmēr uzsveram un skaidrojam, kas mēs esam,» savu nosaukumu aizstāv vīri.Pacelties savu oriģināldziesmu un albuma līmenī viņi, lai gan gribētu, vēl nesteidzas. Pūrā dažas dziesmas jau ir, taču aizvien rodas kādi šķēršļi, ko Jānis smejot dēvē par vienkāršu slinkumu. Normunda iemesli ir nopietnāki. «Sēžu vakarā, kaut kas ienāk galvā, pierakstu. Taču man nav vārdu. Ciemā viens puika labi raksta, bet meklējam vēl kādu, kas to mācētu. Varu izstāstīt tēmu, bet ne sarīmēt vārdus,» viņš aicina atsaukties vārdu meistaru. Tad, iespējams, pēc gada visi kopā varēs arī priecēt klausītājus paši savā jubilejas koncertā. ◆
