Vairākas naktis Londonā un Birmingemā turpinās jauniešu rīkotie grautiņi. Ir pirmie bojāgājušie, šķīst skatlogi, deg ēkas. Kapučjakās ģērbušies pusaudži izlaupa un demolē apģērbu, sporta preču un citu kārotu lietu veikalus. Tas viss notiek vēl nebijušos apmēros, ne vien dzenot bailēs un izmisumā iedzīvotājus, bet arī ļaujot apšaubīt iespēju nākamgad sarīkot Londonā drošas olimpiskās spēles. Pirms dažiem gadiem Francijā līdzīgi izpaudās imigrantu jaunieši, tā protestējot pret savu otrās šķiras statusu Eiropā. Tagad atvērtās pasaules noliedzējiem jāklusē, jo trako gan tīrasiņu angļi, gan iebraucēju atvases. Vienā no grautiņu epicentriem vienīgais veikals, kas palicis neskarts, esot liela grāmatnīca. Un ne jau aiz cieņas pret rakstīto vārdu. Vairums nākot no salīdzinoši trūcīgām, bet blīvi apdzīvotām lielpilsētas nomalēm, kur galvenais iztikas avots ir sociālie pabalsti, kultūras vietā – televīzijas seriāli, bet izplatītākā izklaide – alkohols un sīkais huligānisms. Tas nenotiek tik tālu, kā domājam. Patērētājus, kuros nu jau paaudzēs iesakņojas uzskats, ka nauda nav jānopelna, bet tā vienkārši pienākas, audzina arī mūsdienu Latvija. Sociālie pabalsti nav lieli, tie nodrošina tikai minimumu, taču dzīvot un sūdzēties par pasaules netaisnību var. Vien solis līdz Londonā, šķiet, jau sasniegtajai apziņai, ka tad, ja iedod par maz vai kādam līdzās ticis vairāk, var paņemt pats. Jo pienākas taču – to paredz likumi un regulas. Sociālo dienestu darbinieki ne velti kliedz, ka patērētāju ir ar katru gadu vairāk, turklāt vairumu labot vairs neizdosies nekad. Diemžēl šī ir problēma, par kuru politiķi runā nelabprāt, lai gan kaut vai Londonas kontekstā nāksies jau pavisam drīz.
