Aldonu Tepferi pēc bezbailīgās atgriešanās okupētajā dzimtenē 1958. gadā ģimene un dzimta atbalstīja.
Godinot pirmo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti, sestdien, 14. septembrī, viņa 160. dzimšanas dienā Ozolnieku novada “Aučos” atkal pulcēsies ļaudis. Tradicionāli tiks sveikts kārtējais, nu jau četrpadsmitais, sekmīgais un sabiedriski aktīvais LLU students, Jāņa Čakstes stipendiāts. Tradicionāli šajā dienā “Aučos” no malu malām sabrauks arī Čakstes dzimtas pārstāvji. No Rīgas kopā ar meitu gatavojas ierasties arī Aldona Tepfere, kas ir Valsts prezidenta meitas Aldonas un viņas vīra Vernera Tepfera, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera, Latvijas militārā darbinieka, nacionālās pretošanās dalībnieka Otrā pasaules kara laikā, meita.
Ražīgākais dzīves laiks – atmoda
Aldona Tepfere (agrāk Reitere) daudziem Latvijā kļuva pazīstama 1960. gadā. Tolaik padomju režīms kaut uz neilgu laiku kļuva liberālāks, Latvijas Radio sāka raidīt zviedru valodā. Aldona bija šo raidījumu ētera balss, kā arī redakcijas tulce no latviešu valodas uz zviedru valodu. Sākoties atmodai un augot Rietumu interesei par Baltijas valstīm, viņa, būdama tulce, palīdzēja daudziem zviedru žurnālistiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Aldona Tepfere bija arī tulce atjaunotās Latvijas valsts pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa vizītēs Zviedrijā. Toreiz viņa uzstādījusi savu tulkošanas rekordu – 19 stundas… Vakarā augstajām amatpersonām viesojoties Stokholmas Karaliskajā operā, acis ar pūlēm vajadzējis turēt vaļā, jo citādi tās kritušas ciet.
Zviedru–latviešu tekstus Aldona Tepfere tulko vēl joprojām, bet atmodu un atjaunotās Latvijas valsts sākumu viņa uzskata par savas dzīves radošāko un ražīgāko dzīves posmu. Tolaik tika iepazītas dažnedažādas jomas, ar ko saistījās Zviedrijas un Latvijas sadarbība. Viņa uzsver, ka tajā laikā Zviedrija īpaši sekmēja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Tā nebija viena cilvēka drosme un neprāts
Taču pirms tam Aldonas Tepferes dzīvē īpašs bija 1958. gads. Trimdā 1961. gadā izdotajā Jāņa Rudzīša grāmatā “Teodors Reiters un viņa kori” ir īsi minēts, kā 1958. gada martā, pakļaujoties padomju aģitācijai, no trimdas Padomju Savienībā, Latvijā, atgriezās izcilā latviešu diriģenta trimdinieka Teodora Reitera dēls Leons Reiters. Pēc tēva nāves 1956. gadā viņš nolēma neturpināt tēva darbu Stokholmas latviešu korī, nevēlējās būt “lielā tēva mazais dēls”, bet pieņēma aicinājumu atgriezties okupētajā Latvijā, kur viņam piedāvāja augsti profesionālu darbu – būt par otro diriģentu Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī. Jaunā Reitera atgriešanos Latvijā izmantoja padomju propaganda. Lai arī Latvijā uz neilgu laiku pie varas bija nākuši nacionālkomunisti, kuru pazīstamākais varas vīrs bija Eduards Berklavs, konservatīvo trimdinieku skatījumā tāda atgriešanās dzimtenē bija neprāts un pat nodevīga padomju okupācijas atzīšana. Savā liktenīgajā rīcībā 32 gadus vecais Leons Reiters nebija viens. Kopā ar viņu Latvijā atgriezās viņa astoņpadsmitgadīgā sieva Aldona. Aldonas kundze šo savu mīlestības neprātu arī skaidro ar vēlēšanos kļūt īsti patstāvīgai, izcīnīt vietu dzīvē pašai, nevis palikt vien vectēva slavas ēnā. Augusi trimdas sabiedrībā, viņa pieņēma cerības uz to, ka pienāks laiks, kad varēs atgriezties Latvijā. Skaidrs, ka tas nebija iespējams 50. gadu sākumā staļiniskā terora apstākļos, taču nacionālkomunistu nākšana pie varas vedināja cerēt, ka labas pārmaiņas tomēr var notikt. No otras puses, Aldona teic, ka visu mūžu sev nav piedevusi to, ka toreiz, slepus pametot mājas, sāpināja savus tuvākos cilvēkus. Tomēr ģimene un dzimtas locekļi gan Latvijā, gan citviet pasaulē viņai to piedeva. Māte meitu stiprināja vēstulēs, ko rakstīja no Zviedrijas. 60. gadu vidū, tiklīdz trimdiniekiem tika atļauts kā ekskursantiem apmeklēt Latviju, māte atbrauca uz Latviju pie meitas ciemos. “Mēs tikāmies Jūrmalā tikai divas dienas, taču tas bija ļoti skaisti. Mamma sastapa arī brāli Ringoldu Čaksti un māsu, manu krustmāti Maigu Šīrons,“ atceras Aldona Tepfere.
Visu pēckara laiku līdz pat Padomju Savienības sabrukšanai starp okupēto Latviju un Rietumu demokrātijas valstīm stāvēja dzelzs priekškars (tā tolaik devēja Padomju Savienības robežu). To šķērsot bija ļoti apgrūtinoši. Aldona vairākkārt lūdza atļauju apciemot māti un māsas Zviedrijā. Latvijas PSR varasvīri ļauni atbildēja, ka šāds lūgums nav mērķtiecīgs (“Ņeceļesoobrazno” – krievu val.). Tikai 1982. gadā Aldonai atļāva apciemot māti un radus.
Māksla palīdzēja iedzīvoties
Atceroties savus pirmos iespaidus 1958. gada Latvijā, Aldona Tepfere teic – visgrūtākais bija tas, ka Latvijā visi bija sveši. Ļoti sirsnīgi viņu pieņēma radi Jelgavā, no izsūtījuma Sibīrijā atgriezušās krustmātes Maigas ģimene. Tomēr pat ar radiem nācās iepazīties it kā no jauna. Kurzemes krastu bēgļu laivā Aldona bija atstājusi tikai piecu gadu vecumā.
Zviedrijā viņa bija pabeigusi vidusskolu, kā arī mācījusies glezniecību pie tēva drauga gleznotāja Niklāva Strunkes. Atgriežoties Latvijā, Aldonas interesi par mākslu rosināja attīstīt nacionālkomunists, vēlāk atmodas gados tautfrontietis Vilis Krūmiņš. Aldona atceras, ka Krūmiņš, kurš centies palīdzēt Leonam, reiz arī apjautājies, kā iet viņa sievai. Kad šī saruna notika, iestājeksāmeni Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā jau bija beigušies. Taču Krūmiņa “zvans no augšas” – Latvijas kompartijas centrālās komitejas –, kā arī Strunkes dotā mācība atvēra Aldonai šīs skolas durvis. “Lietišķās mākslas vidusskolā esmu mācījusies keramiku, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā studēju tēlniecību, tomēr visu mūžu strādāju kā filoloģe ar zviedru un latviešu tekstiem,” par sevi pasmaida Aldona.“Te Latvijas Radio no Rīgas”
Viņa jūt gandarījumu par to, ka Latvijas Radio raidījumi zviedru valodā, lai arī tajos nevarēja nebūt iekļauta padomju propaganda, atrada klausītājus Zviedrijā. “Zviedrijā vidusskolā vai visiem maniem zviedru klasesbiedriem galvās bija doma, ka viņpus Baltijas jūrai ir viena vienīga sarkana Krievija. Es viņiem skaidroju, ka jūras austrumu krastā dzīvo trīs tautas ar savu kultūru, kuras ir pastāvējušas kā valstis,” atceras Aldona Tepfere. Kaut arī Latvijas radioraidījumos zviedru valodā bija atgādinājums par to, ka pie Baltijas jūras ir tāda zeme Latvija, Aldona teic, ka darbu Latvijas Radio viņa atrada tādēļ, ka Latvijā tajā laikā bija maz zviedru valodas pratēju. Sava loma bija tam, ka Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī strādāja vīrs Leons. Diemžēl Leona Reitera mūziķa karjera Padomju Latvijā sabruka. 60. gadu sākumā Latvijas PSR vadībā nacionālkomunistus nomainīja darboņi, kuru mērķis bija Latviju pakļaut padomju impērijai, iestājās Pelšes laiks, kad tika liegta pat Līgo svinēšana. Aldona šos drūmo laiku izturēja, bet Leons, kuram Latvijas Radio turpināja maksāt diriģenta algu, bet neļāva diriģēt, diemžēl nodzērās. Reiteri šķīrās (1976. gada maijā 49 gadu vecumā Leonu dzīvoklī Rīgā, Bolderājā, atrada mirušu).
Zviedri neaizmirst iedzert kafiju
Trīsdesmitgadniece Aldona Tepfere apprecējās otrreiz. Viņa izveidoja ģimeni ar kursabiedru Latvijas Mākslas akadēmijā tēlnieku Arvīdu Voitkānu. Ģimenē piedzima divas meitas, kas abas dzīvo Latvijā. Arī mazbērni ir Latvijā. Tā Aldonas Tepferes uzskatos ir liela vērtība.
Domājot par Latvijas un Zviedrijas kaimiņattiecībām, Aldonas kundze cer, ka tās turpmāk attīstīsies vislabākā veidā, jo zviedri ir draudzīgi, iejūtīgi un toleranti. Viņasprāt, tāpat kā ulmaņlaikos zviedri varētu braukt uz Jūrmalas kūrortu (un konkurencē izspiest vienu otru citu atpūtnieku). Tulkojot Zviedrijas un Latvijas tikšanās tieslietu sfērā, Aldona Tepfere ir secinājusi, ka Latvijā līdzīgi kā Zviedrijā varētu ieviest noziegumos cietušo atbalsta fondu. Proti, pilnīgi visi, kas tiek krimināli sodīti, iemaksātu šajā fondā naudu, ar ko tad varētu atlīdzināt noziegumos nodarīto skādi. Viņa ar smaidu runā par zviedru kafijas dzeršanas tradīciju. No tās nespējot atteikties pat vides aktīvisti, kas atzīst, ka ir arī veselīgāki dzērieni.
